Pirms kāda laika (patiesībā pirms 3 gadiem) lasīju Paulas Hokinsas pirmo grāmatu - "Meitene vilcienā" -, un tā man patika, tāpēc gribēju izlasīt arī šo grāmatu, lai gan par to dzirdēju daudz vairāk sliktu atsauksmju nekā par "Meiteni vilcienā". Un tomēr, kad beidzot pienāca mana rinda bibliotēkā, paņēmu šo grāmatu, pārāk daudz par to nezinot.
Stāsts ir par kādu nelielu pilsētu. Upē, kas plūst cauri pilsētai, tiek atrasta noslīkusi sieviete, vārdā Nela. Vasaras sākumā līdzīgs liktenis bija piemeklējis pusaugu meiteni. Viņas nav pirmās, kas zaudējušas dzīvību šajos tumšajos ūdeņos, tomēr viņu nāve iztraucē upi un tās pagātni, paceļot augšup sen nogremdētas patiesības...
Nelas piecpadsmit gadus vecā meita nu ir palikusi pavisam viena, un Džūlsai, kas savulaik aizbēga no pilsētas uz visiem laikiem, ir jāatgriežas, lai parūpētos par māsasmeitu un stātos pretī seniem noslēpumiem, turklāt viņa apzinās, ka... Nela nekad nebūtu lēkusi upē...
"Ūdenī" man patika mazāk, nekā "Meitene vilcienā", bet tas gan nenozīmē, ka arī šī grāmata man nepatika. Vienkārši šeit bija daudz vairāk momentu, pie kuriem varētu piekasīties.
Pirmkārt, šajā grāmatā ir ļoti daudz tēlu. Brīžiem bija tāda sajūta, it kā autore raksta no katra pilsētas iedzīvotāja skatapunkta. Jā, viņiem visiem bija kaut kādi noslēpumi (bieži pat nesaistīti ar stāsta galveno līniju), bet ik pa laikam bija ļoti grūti sekot notiekošajam un saprast, no kura tēla skatapunkta vispār šī nodaļa rakstīta, jo stils bija viens un tēli gandrīz ne ar ko neatšķīrās. Piemēram, man likās bezjēdzīgi rakstīt no policistes vai kādas vecas, trakas sievas skatapunkta. Bija sajūjta, ka šie tēli stāstam īsti neko nedod.
Otrkārt, kā jau minēju, tēli bija diezgan līdzīgi, bet tā ir tikai puse bēdas. Visu laiku tēli vainoja viens otru notiekošajā un tajā, kas notiek viņu pašu dzīvē. Es saprotu, ka māte nespēj atgūties pēc meitas pašnāvības, bet kāpēc jāpadara cits cilvēks par vainīgu, pirms vēl esi noskaidrojusi, kas patiesībā notika? Tāpat arī, piemēram, Nelas māsa vainoja jau mirušo Nelu par to, ka Nela izlikās nezinām, ka viņas puisis pirms daudziem gadiem māsu izvarojis. Varbūt tāpēc, ka viņa patiesībā NEZINĀJA? Kā viņa varēja to zināt, ja gulēja augšstāvā, kad tas notika, un, protams, ka viņai to neviens nepastāstīja?
Lai arī bija šie mīnusi un grāmatā noteikti daudz ko vēl varētu uzlabot, man patika, ka bija tā intriga un vēlme uzzināt, kas tad patiesībā notika ar Nelu Ebotu - vai tā bija pašnāvība vai arī viņu nogalināja, lai gan es personīgi īsti nesapratu beigas, bet tas jau paliek katra cilvēka interpretācijai.
Kopumā diezgan interesants romāns vienai reizei. Vairāk noteikti šo grāmatu nelasīšu.
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru