ceturtdiena, 2016. gada 7. aprīlis

Paula Hokinsa "MEITENE VILCIENĀ"

Atceros, kā īsi pēc grāmatas publicēšanas burtiski visi youtube.com par to runāja - stāstīja, cik tā ir vai nav līdzīga Glianas Flinnas "Neatrodamajai". Un, tā kā iepriekš minēto "Neatrodamo" lasīju ar lielu aizrautību, nolēmu, ka arī šī grāmata man varētu patikt. Un nebiju kļūdījusies. 

Tas ir stāsts par Reičelu, kura katru rītu brauc ar vilcienu uz Londonu. Viņa zina, ka tas ikreiz apstāsies pie sarkanā signāla, vietā, no kuras paveras skats uz tuvējo māju dārziem.

Sievietei pat šķiet, ka viņa pazīst kādas mājas iedzīvotājus, kurus ir nodēvējusi par Džesu un Džeisonu. Šī laulātā pāra dzīve liekas tik jauka un saskanīga. Un tad viņa ierauga kaut ko satriecošu. Tikai īsu brīdi, pirms vilciens atkal dodas tālāk, taču ar to pietiek. Tagad viss ir mainījies, un Reičelai rodas iespēja iesaistīties to cilvēku dzīvē, kurus līdz šim viņa bija redzējusi tikai no tālienes.
Nu viņa varēs pierādīt, ka nav tikai garāmbraucoša meitene vilcienā...



Man šķiet, ka šī grāmata pat kaut kādā ziņā bija labāka par "Neatrodamo", lai gan centos tās nesalīdzināt. Grāmatā ievīti vairāku, no sākuma it kā nesaistītu cilvēku likteņi. Ir nodaļas gan no galvenās varones Reičelas, gan no Džesas, kuru īstajā dzīvē sauc par Meganu (un viņas vīru par Skotu), gan no Annas, kura būtībā sabojāja Reičelai dzīvi, skata punktiem. Uz vienu un to pašu situāciju varēja palūkoties no trim dažādiem leņķiem, redzēt, ka viņas nav nemaz tik baltas un pūkainas un ka patiesībā katrai no viņām ir savs skelets skapī. 

Nez kāpēc lasot mani nepameta sajūta, ka tūlīt, tūlīt notiks kaut kas briesmīgs, kaut kas vēl sliktāks par Meganas pazušanu. Autore patiešām ļoti labi spēja saglabāt intrigu un uztraukumu līdz pēdējām lappusēm, kad arī atklājās, kurš tad ir pie visa vainīgs - un to nu es negaidīju. Zināju, ka tam jābūt kādam, kuru vispār netur aizdomās, bet autore tik labi visu sajauca, ka turēt aizdomās varēja pilnīgi jebkuru. 

Šī noteikti nav grāmata, ar kuru laiski zvilnēt atpūtas krēslā. Te ir nepārtraukti jādomā  par sižeta šķautnēm un varoņu pārsteidzīgajām un dažreiz paranoiskajām (un stulbām) rīcībām. Lasot šo grāmatu, var lieliski redzēt, cik akla dažreiz spēj būt mīlestība un ka šķietami ideālas attiecības patiesībā ir ļoti tālu no ideālām - to var redzēt gan Meganas, gan Annas dzīvēs. 

Kopumā man ļoti patika, noteikti iesaku izlasīt, it īpaši, ja esat "Neatrodamās" fani. Noteikti lasīšu jebko, ko šī autore uzrakstīs. 


8/10


Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru