Atceros, kā pgājušajā gadā lasīju Fredrika Bakmana grāmatu "Vīrs, vārdā Ūve" un pa ļoti patika, tāpēc gribēju izlasīt vēl kādu viņa darbu, un audiogrāmatu programmā atradu šo te, tāpēc arī izlēmu noklausīties.
Elzai ir septiņi gadi, un viņa ir neparasta meitene. Elzas vecmāmiņai ir septiņdesmit septiņi, un viņa ir traka, bet tajā pašā laikā viņa ir arī labākais (un vienīgais) Elzas draugs. Kad Elzas vecmamma nomirst, viņa atstāj pēc sevis vēstules, kur viņa atvainojas cilvēkiem, kam nodarījusi pāri, un šīs vēstules aizved Elzu jaunā piedzīvojumā...
Varbūt arī šīs grāmatas ideja nav pati oriģinālākā, un no sākuma pat likās, ka tur nav nekādas idejas, tomēr, manuprāt, Fredriks Bakmans ir viens no tiem autoriem, kas var uzrakstīt lielisku grāmatu arī bez idejas. Lai gan, protams, bija ļoti interesanti sekot līdzi notikumiem, īpaši patika tas, ka Elza tik daudz uzzināja par vecmammas jaunību un attiecībām ar cilvēkiem.
Šī ir viena no tām grāmatām, kuru izlasot, sirdī paliek mīļuma un siltuma sajūta. Un, protams, nav nemaz jāpiemin, ka šī grāmata lika man smieties (kā jau visas Fredrika Bakmana grāmatas).
Vēl man patika, ka grāmata ir no septiņgadīgas meitenes skatapunkta. Manuprāt, tieši tas padarīja grāmatu tik interesantu un aizraujošu. Nezinu, cik interesanti būtu lasīt fiziskā formātā, bet noteikti iesaku noklausīties audiogrāmatu, ja jums ir tāda iespēja!
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru