Maijā lasīju Sāras Desenas grāmatu "Saint Anything", kura, kā jau minēju recenzijā, man ļoti, ļoti patika (tā pat kļuva par vienu no manām mīļākajām šogad lasītajām grāmatām), tāpēc izlēmu turpināt iepazīšanos ar šīs autores daiļradi un izlasīt kādu no viņas īsākajām grāmatām, kas piemērota vasarai. Šī bija viena no tām, turklāt "That Summer" ir arī viena no autores pirmajām izdotajām grāmatām.
Šis ir stāsts par piecpadsmit gadus veco Heivenu. Viņas tēvs taisās precēties otru reizi, arī viņas divdesmit vienu gadu vecā māsa Ešlija gatavojas kāzām, un pēkšņi pilsētā atgriežas Samners, uzjundot Heivenā atmiņas par vasaru pirms vairākiem gadiem, kad viss vēl bija lieliski...
Uzreiz jāsaka, ka zināju, ka šī nebūs izcila grāmata. Lasīju Goodreads vairākas recenzijas, kur bija ieliktas 1-3 zvaigznītes, tāpēc arī nebiju sacerējusies par daudz. Tomēr man gribējās kaut ko vieglu un ātri izlasāmu, turklāt bija ļoti interesanti pavērot, kā mainījies Sāras Desenas rakstīšanas stils (šī grāmata pirmo reizi izdota 1996. gadā) no debijas līdz 2017. gada romāniem.
Šajā grāmatā pirncipā nekas nenotika. Tika parādītas Heivenas tēva kāzas vasaras sākumā un pēkšņi jau bija augusts, kad visi gatavojās viņas māsas Ešlijas kāzām. Jā, tur pa vidu vēl parādījās Somners un mūžīgā Heivenas žēlošanās par to, ka viņa ir gara auguma.
Man gribējās, lai Somners tiktu parādīts plašāk, likās, ka viņam ir kaut kāds potenciāls vai kaut kas tamlīdzīgs, viņš ar Heivenu varēja kļūt vismaz par labiem draugiem, bet nekas tāds nenotika. Galvenais fokuss šajā grāmatā bija māsu attiecības, tas, cik ļoti dzīve vienmēr grozās ap Ešliju, atstājot Heivenu malā.
Vēl man patika Heivenas komplekss par savu augumu, tas parādīja meiteni reālu, jo ir ļoti daudz cilvēku, kas uztraucas par savu augumu (man arī agrāk riebās, ka esmu īsiņa, bet tagad kaut kā esmu pieradusi pie saviem 160 centimetriem un viss chill). Tomēr bija lieta, kas mani tracināja visvairāk - tās neīstās iedomas! Es vienkārši nespēju izturēt, kad Heivena visu laiku domāja, ka viņa ir milzīga auguma, burtiski kā Gulivers vai kaut kāds gigants un ka visi pārējie ir tik īsi/normāla auguma, lai gan patiesībā ir daudz garu cilvēku. Un apkārtējie tā vietā, lai Heivenu atbalstītu, vienmēr par to atgādināja.
Kā jau teicu, šeit gandrīz nekas nenotika, un ar kaut ko man šī grāmata pat atgādināja E. Lokhārtas "Mēs bijām meļi", nezinu pat, kāpēc. Kopumā man patika.
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru