Man ir problēmas. Es nevaru ķerties klāt kādai iemīļota autora grāmatai, nedomājot par citiem šī paša rakstnieka darbiem. Es nevaru vienkārši bezrūpīgi lasīt "Meklējot Aļasku" un nedomāt, šoreiz par "Mūsu zvaigžņu vainu", cik tā ir burvīga, cik tā ir lieliska. Nav ne jausmas, kā tikt galā ar šo slimību. Vai jums ir kādas idejas?!
Mailss Halters ir parasts pusaudzis, kurš pēkšņi saprot, ka vēlas meklēt Lielo Varbūt. Tieši tāpēc puisis dodas mācīties uz Kalverkrīkas privātskolu, kur viņa dzīve mainās līdz nepazīšanai - kļūst neprognozējama, riskanta un arī aizraujoša. Turklāt turpat ir burvīgā Aļaska Janga, kas padara Mailsu gluži vai traku...
Šo grāmatu biju ņēmusi no bibliotēkas vairākas reizes - sākumā NaNoWriMo laikā novembrī, pēc tam skolas bibliotēkā pēc Ziemassvētku brīvlaika. Abas reizes ne uzreiz gribēju lasīt, jo bija naiva cerībiņa, ka grāmata izrādīsies tik lieliska un nāksies to nopirkt. Tomēr jau pēc pirmajām nodaļām sapratu, ka "Meklējot Aļasku" ne tuvu nav tik laba kā "Mūsu zvaigžņu vaina" un pat "Will Grayson, Will Grayson".
Tā kā lasīju grāmatu janvārī, daudz kas vairs nav palicis atmiņā, tomēr centīšos kaut ko sagrabināt vismaz īsai recenzijai.
Nez kāpēc gudrā, apburošā, smieklīgā un īsāk pat badass meitene Aļaska Janga man acu priekšā parādījās kā amerikāņu aktrise un modele Cara Delevigne (kura, starp citu, ja nu jūs nedzīvojat uz Zemes un to vēl nezināt, filmējas arī Džona Grīna citas grāmatas ("Paper towns") ekranizācijā.), un es PATIEŠĀM nezinu, kādēļ Aļaska manā galvā izskatījās uz mata kā Kara, varbūt tikai mazliet jaunāka, tam nav nekāda racionālā izskaidrojuma, vienīgi tas, ka mans prāts ir diezgan dīvains.
Un, starp citu, te vajadzētu arī pieminēt to, ka es Aļasku nemaz neredzēju tik ideālu, kāda viņa likās apkārtējiem, bet tas jau ir cits stāsts.
Kopumā nevarētu teikt, ka citādi šī grāmata ar kaut ko atšķirtos no daudzajiem simtiem tūkstošiem jauniešu romānu, un man tā savā ziņā atgādināja Stīvena Čboski "Čārlijs, malā stāvētājs". Jā, lasot radās bija diezgan daudz citu asociāciju. :D Ak jā, atceros stāstam Sintijai aptuveni tā: "Nu jā, tas jau ir Čārlija un Wingera sajaukums." Un tad atnāca atklāsme, ka šī grāmata taču rakstīta pirms 10 gadiem (!!!) un ka darbs nav vainīgs, ka neizlasīju to pirms iiiiilga laika. :D
Nu jā, nerunāsim jau par to, ka kādu laiku pirms izlasīšanas dažs labs man nospoileroja grāmatas lielāko šoku, un tieši tas izbojāja visu vēlmi lasīt un mīlēt šo darbu. Un varbūt tieši tāpēc, ka pusi grāmatas galvā skanēja: "Nu, kad tas notiks? Un kā tas notiks? Nu, kad, kad??!", es "Meklējot Aļasku" nemaz neiemīlēju. TURKLĀT tā arī nesapratu, kas un kāpēc īsti notika tajā naktī.
Ja es pirms 10 gadiem būtu 15 gadus veca un to izlasītu tobrīd, man tā noteikti būtu zelta vērtē, tomēr tagad jau ir tāds "meh". Tāpēc diemžēl tāds vērtējums:
6/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru