Piedāvāšu jums nelielu mīklu. Grāmatas vāks nav tas skaistākais, Kate īpaši neko nezina par ideju. Tad uzminiet nu, kāpēc grāmatnīcā paķēru šo darbu un skrēju uz kasi? Atbilde ir pavisam viegla - pārsteigums! - viens no autoriem ir Džons Grīns. Domāju, ka nevajag plašāk skaidrot manu apsēstību ar šo autoru.
"Will Grayson, Will Grayson" ir grāmata par diviem pilnīgi dažādiem pusaudžiem ar vienādiem vārdiem, kas pēkšņi satiekas Čikāgā. Līdz šim viņi ir gājuši katrs savu ceļu, bet tagad takas krustojas...
Tikai tagad saprotu, ka pieļāvu lielu kļūdu, kā pirmo Grīna darbu izlasot "Mūsu zvaigžņu vainu", jo, paņemot rokās "Will Grayson, Will Grayson" biju gaidījusi kaut ko vairāk. Nesaku, ka šī bija slikta grāmata, bet, būsim godīgi, ar TFIOS nevar ne salīdzināt. Bet (jau miljono reizi) tas nenozīmē, ka bija slikti. Tieši pretēji - man pat ļoti patika un priecājos, ka ieguvu šo grāmatiņu savā īpašumā. Plauktiņā (līdz ar "An Abundance of Katherines") tā izskatās burvīgi!
Vēlos sākt tieši ar grāmatas rakstīšanas stilu. Vils Greisons 1 raksta gramatiski pareizi, bet jau nākamajā nodaļā - stāstā par Vilu Greisonu 2 - nav neviena lielā burta, ļoti maz komatu un īsi teikumi. Tieši katras nodaļas stils likās oriģināls un lieliski atšķīru, kurš no abiem Viliem šajā nodaļā ir galvenais. Turklāt no intervijas grāmatas beigās (jā, jā, vēl viens pluss - pēc stāsta tika ievietota neliela intervija ar abiem autoriem) varēju saprast, kurš autors radīja kuru Vilu Greisonu, un tas man bija pārsteigums.
Otrkārt - par ko tiešām milzīgs, milzīgs pluss - šī noteikti ir viena no smieklīgākajām grāmatām, ko jebkad esmu lasījusi. Abu Vilu izteicieni bija tik uzjautrinoši, ka izlēmu labākās vietas atzīmēt ar līmlapiņām. Rezultāts? Pilna grāmata līmlapiņu!
"Tiny Cooper had about 11'542 girlfriends freshmen year." / 9.lpp
"You want four hot dogs with buns, three hot dogs without buns, a bowl of chili and a Diet Coke?!" / 87.lpp
"and then he hugs me. imagine being hugged by a sofa. that's what it feels like." / 140.lpp
Un šādu vietu ir papilnam! Visdrīzāk nespēšu turēties pretī kārdinājumam un dalīšos ar jums vēl citos citātos šīs recenzijas beigās, jo tik smieklīgus un rupjus (bet reizē patīkamus) tēlus neesmu redzējusi. Autori parasti cenšas neievietot savos stāstos necenzētus vārdus, bet Deivids Levitans un Džons Grīns no tā nenobijās, par ko arī liels paldies. Nezinu, vai man šī grāmata tik ļoti patiktu, ja ne sarkasmi un uzjautrinošie salīdzinājumi.
Kas vēl man patika?
- Tēli. Šo jau mazliet pieminēju, bet tagad vēlos pateikt vēl ko. Priecājos, ka autori prata parādīt katra tēla gan labās, gan sliktās īpašības. Protams, Vils Greisons 2 liekas oriģinālāks, jo gandrīz katrā nodaļā parādās vietas, kur viņš burtiski apgāž visu ierasto pasaules kārtību (ja atcerēšos piemēru, piebildīšu). Turpretī ar Vilu Greisonu 1 būtu daudz patīkamāk draudzēties (pat neskatoties uz viņa mainīgajām jūtām pret Džeinu un greizsirdības uzplūdiem).
- Vilu Greisonu satikšanās. Kā gan pastāvētu šī rupjā un neveiklību pilnā grāmata, ja abi galvenie varoņi satiktos pavisam vienkārši? Ieiet kafejnīcā un pie letes uzzina, ka arī sarunas biedrs ir Vils Greisons? Nekā tamlīdzīga! Varbūt būsiet pārsteigti, varbūt ne, bet viņi satikās erotisko žurnālu/video veikalā!
- Noslēpumainais Īzāks jeb viens no nedaudzajiem Vila Greisona 2 draugiem. Tā kā tas bija interneta draugs (kuru Vils nekad nav redzējis), varēja izrādīties, ka tas ir 53 gadus vecs Alfrēds. Un, kad viņi beidzot izlēma satikties, es vienkārši jutu, ka tas nav nekāds parasts jaunietis Īzāks, tomēr es nemūžam negaidīju, ka tā ir Vila realitātes draudzene Maura. KĀ viņa tā varēja rīkoties?!
Kopumā grāmata bija interesanta, bet tā kā nav favorītos, lieku šādu vērtējumu:
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru