Lorija Holsa Andersone "RUNĀT"

Par laimi, šī bija pirmā grāmata, kuru lasot, es izlēmu veikt pierakstus. Jāsāk tā darīt biežāk, citādi līdz recenzijas rakstīšanas brīdim jau būšu aizmirsusi, par ko ir grāmata!

Kad beidzot pieķēros Lorijas Andersones "Runāt", man ausis bija piedziedātas par to, cik šī grāmata ir laba, cik emocionāla un patiesa (izņemot Kate, viņa teica pretējo), tāpēc jau biju sagatavojusies, ka pirmajā "Bout of Books 11.0" varēšu izlidot romānam cauri. Nekā nebija!

"Runāt" ir stāsts par Melindu, kas ir uzsākusi mācības vidusskolā kā Izstumtā – vecie draugi no viņas ir novērsušies, skolasbiedri, kurus meitene pat nepazīst, no viņas izvairās. Visdrošāk ir būt vienai, pašas domās, un nerunāt, jo vasaras beigās ir atgadījies kas tāds, ko Melinda vēlas aizmirst.

Pēc grāmatas izlasīšanas man ir sajūta, ka vienīgais uzdevums, ko autore mēgināja panākt, ir no visas sirds neciest Melindu un viņas visu laiku "esmu briesmīga, man nav draugu, kam gan mani vajag" domas. Labi, es saprotu, ka var būt tādi cilvēki, kas vēlas sēdēt stūrītī un pārdomāt visu savu nožēlojamo dzīvi (jā, es zinu, kā tas ir būt terorizētai vārdiski, bet tas nenozīmē, ka uzreiz vajag tā uzvesties!), tomēr man tiešam bija sajūta, it kā Melinda pati vēlējās, lai viņu visi ignorētu un gandrīz vai ienīstu! Ja tā - labi padarīts!

Tagad laikam ķeršos klāt telefonā saglabātajam sarakstam ar lietām "kas mani tiešam tracināja/mulsināja/nepatika":

• Melinda. Viņa, viņas personība, viņas domas, viss, kas saistīts ar viņu. Ja neskaita to, ka šī meitene visu laiku sevi nolika, sakot, ka viss ir slikti, melns un pelēks, pasaules gals, bet arī, šķiet, Melindu PILNĪGI nekas neinteresēja! Labi māk spēlēt basketbolu - neiešu, sūdīgas atzīmes - vai nav vienalga, ir viena meitene, kas grib runāt - negribu, lai rādies man sejā. Es nesaprotu, kāda bija viņas problēma!
• Tajā skolā, šķiet, pilnīgi visi ir maitas, cacas vai riebekļi. Es tiešam nesaprotu, kur ir iespējams atrast tik ļaunus cilvēkus! Visi ienīst Melindu (labi, to var saprast), visi ir pa čupiņām un pievienoties drīkst tikai īpašie cilvēki. Ja neesi tāds - ko rādies mūsu sejās?! Nezinu, varbūt ASV tā notiek, varbūt es visu laiku kļūdos, varbūt, varbūt, varbūt.
• Kambarītis. Atkal cenšos domāt par šo kā "ASV specifiku", bet vai tiešam kaut kādi bērni drīkst ierīkot savu "mierinājuma telpu" skolas slotu skapī? :D 
• Vēstures stundas. Pēc apraksta es sapratu, ka katru gadu viņiem māca vienu un to pašu. Gada laikā VISU vēstures priekšmetu iemācīt ir nereāli! Vai tiešam tā realitātē notiek?
• Cacas apbur skolotājus. Pēc pieredzes saku šādi - nē, Lorija Andersone, dzīvē, paplivinot skropstas, nevar dabūt perfektas atzīmes! Tavā grāmatā man tiešam radās iespaids, ka šīs "dāmītes" patiesībā ir kaut kādas raganas, kas, pavicinot pirkstu, var dabūt visu, ko vien viņas vēlas.
• Iznākums. Kad uzzināju, ka iemesls, kādēļ viss haoss ir sācies (kādēļ Melinda klusē un visi viņu ienīst), ir tāds, ka Melinda esot izvarota (neaizmirsīsim arī to, ka viņa nemaz nepretojās, bet tā jau ir cita tēma), es sāku smieties. Labi, labi, zinu, ka tas ir briesmīgi, man ir sirds! Tomēr, kāpēc Melinda par to NEVIENAM neizstāstīja, es joprojām neesmu sapratusi.

Labi, esmu izbērusi visu naidu pret šo grāmatu, tagad jūtos jau labāk.

Sēdies, divi!

2/10