Ceturtā daļa "Persija Džeksona" sērijai. Nevaru iedomāties, ka esmu jau tik tālu, jo pirms mirkļa, šķiet, rokās ieguvu pirmo un domāju, ka šī sērija nav nekas īpašs... Labi vien bija, ka izlēmu dot iespēju turpinājumam, citādi būtu palaidusi garām šo brīnišķīgo stāstu (no kura, kā jau teicu, esmu atkarīga).
Šajā daļā turpinās Persija cīņa, lai novērstu topošo karu starp Olimpa dieviem un titāna - Krona - armiju. Persijs pēc kārtējā neveiksmīga centiena uzsākt mācības skolā, ar draugiem dodas uzdevumā labirintā, kas caurvij visu Ameriku, kur viņi cenšas atrast labirinta radītāju Daidalu, lai varētu novērst Krona armijas ierašanos Pusdievu nometnē.
Jau pati ideja, ka varētu lielāko daļu grāmatas pavadīt labirintā, ir tik ģeniāla, ka nevarēju vien sagaidīt, kad spēšu to izlasīt "darbībā". Tomēr, kad atklāju, kādi briesmoņi un mītiskie varoņi Persijam, Anabetai, Taisonam un Groveram ir jāsastop ceļā... Ak, Rik Riordan, tu esi ģēnijs.
Protams, tas nav nekas jauns, ka var paņemt grieķu mitoloģiju un tai apkārt radīt pavisam oriģinālu stāstu, bet šī sērija... Nezinu kādēļ, bet "Persijs Džeksons" ir kas neredzēs, nedzirdēts un nebaudīts, tāpēc arī nespēju vien tikt pāri tam, ka šis stāsts ir ģe-ni-āls. Un šoreiz tas pārspēja pats sevi, un iemesli ir šādi:
- Sākšu ar jau minētajiem tēliem, ko varoņi sastop ceļā. Sfinksa, kas izaicināja Anabetu, Simtrocis, ko jau kādu laiku cietumā tur kāds briesmonis... Akjel, tas, kā šajā stāstā visi šie varoņi nāk un iet, un krustojas, ļaujot lasītājiem domāt: "Pareizi, tur ir loģika! Kā gan es to neredzēju pašā sākumā?" (Šoreiz runa ir par Daidalu. Tas bija gudri, tiešām gudri.)
- Galvenie varoņi jau atkal ir vienviet. Jā, beidzot Persijs, Anabeta un Grovers dodas uzdevumā kopā un tas rada tiešām brīnišķīgu sajūtu, atgādinot sērijas pirmo daļu. Citādi 2. daļā bija jāglābj Grovers, 3. - Anabeta.
- Anabeta ir galvenā. Beidzot arī Atēnas meitai ir savs uzdevums! Un tas tiešām bija brīnišķīgi, jo uzreiz varēja redzēt, ka viņa nav tikai bara gudrīte, bet arī laba vadone.
- Reičela Elizabete Dēra. Ha! Es teicu (iepriekšējā recenzijā), ka es zināju - viņa nav pavisam vienkārša meitene, kas gadījusies Persijam ceļā. Protams! Riks Riordans nerada tādus tēlus! Tāpēc arī brīdī, kad Persijs izdomāja - nepieciešama meitenes palīdzība, jo viņa vienīgā spēs atrast izeju...(Vienīgais, uz ko es tiešām ceru, ka Reičela nemēģinās nozagt Persiju Anabetai, tad gan nebūs labi.)
- Percabeth Percabeth Percabeth Percabeth. Kā gan padarīt jau perfektu grāmatu vēl ideālāku? Protams - jāievieto ainas no mana mīļākā OTP. Tas, kā viņi ir mainījušies četru daļu laikā ir neaprakstāmi un tad vēl tā kopīgā Persija un Anabetas aina... *noģībst*
- Odžidžia un atkalredzēšanās (es tiešām nezinu, vai tai salai ir latviskais nosaukums). Tātad - grāmatas viena no mīļākajām ainām ir tā, kur Persijs gandrīz iet bojā un nokļūst Atlasa meitas Kalipso salā Odžidžiā, kur ne mirkli nebija īsti skaidrs, vai Kalipso ir labā, vai ļaunā varone. Man, saprotams, visu laiku bija aizdomas, jo viņa likās pārāk jauka, bet pēc tam (paldies, Rik Riordan) tika paskaidrots, kas par vainu. Un tad kadrs, kurā Persijs atgriezās atpakaļ nometnē... Ak, manas jūtas bija tik spēcīgas, ka es nobirdināju pāris asariņas.
Man tiešām nav daudz, ko teikt, jo grāmata bija pārāk perfekta, lai aprakstītu vārdos.
Varoņu daudzveidība - check.
Sižeta pavērsieni - check.
Pārsteiguma momenti - check.
Oriģinalitāte, sirdi plosoši kadri, iznākums - check, check, check.
9,5/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru