Esmu pārliecināta, ka jebkurš var redzēt līdzību, ja es izskaidrotu, kas ir cilvēks - hameleons. Labi, es laikam nedaudz dīvaini izsakos un noteikti, ka patiesībā "cilvēks - hameleons" nav tas, ko tagad mēģinu izskaidrot, bet vienalga. Tatad šī ir persona, kas spēj pielāgoties tam, ko citi vēlas, un likt maldīties patiesajā būtībā. Un, jā, "Okeāns ielas galā" bija vislabākais hameleons, ko jebkad esmu lasījusi, un par to aplausi. Tikai vienreiz, jo vairāk šī grāmata nav pelnījusi.
"Okeāns ielas galā" ir stāsts par pusmūža vīrieti, kas dodas uz dzimto pilsētu, lai apmeklētu bēres. Viņa bērnības nams jau sen ir nojaukts, bet viņu vilina lauku māja ielas galā, kur viņš septiņu gadu vecumā sastapa savādu meiteni, vārdā Letija Hempstoka, viņas māti un vecmammu. Vīrietis gadu desmitiem nav domājis par Letiju, taču, apsēžoties pie dīķa (kuru viņa sauca par okeānu), atgriežas atmiņas par pagātni.
Es iepriekš nebiju pazīstama ar Nīla Geimena darbiem (un man ir kauns, jo šķiet, ka visi kaut ko no viņa daiļrades ir lasījuši), tāpēc biju domājusi, ka varētu sākt ar šo darbu. Man nebija ne jausmas, ko autors raksta un vai viņa darbi ir reālistiski, vai fantāzija, vai šausmu, tāpēc "Okeānā ielas galā" iegrimu, burtiski nezinot neko. Varu teikt - lasīju četru faktoru dēļ.
- Tas ir Nīls Geimens un daudzi par viņu runā tikai un vienīgi labu;
- Vāks;
- Goodreads lapā grāmatas stūrītī ir pievienota zelta medaļa kā 2013. gada grāmata, kas ir augsts vērtējums (turklāt vērtējums ir 4,00);
- Laura Dreiže ielika 5 zvaigznītes un nodēvēja šo grāmatu par šī gada labāko.
Nevajadzēja. Tā. Darīt.
Kāpēc gan es izlēmu, ka šī būtu labākā ideja - nopirkt grāmatu un lasīt, uzticoties vien šiem faktiem?
Sākšu ar to, ka no sirds atvainojos par šiem vārdiem, Nīl Geimen, bet 3/4 no grāmatas es pavadīju ar gaužām neizprotamu/apmulsušu sejas izteiksmi, it kā es lasītu skolas filozofijas grāmatu.
Labi, es vainoju sevi, ka nenoskaidroju, ka "Okeāns ielas galā" ir fantāzijas darbs (jo apraksts neko tādu nepaskaidro), tāpēc brīdī, kad Letija aizveda galveno varoni (es tikko sapratu, ka neatminos kā viņu sauc - internetā rakstīts, ka vārds netika minēts, vai tā varētu būt?) garu medībās un aizliedz atlaist viņas roku, citādi notiks kaut kas slikts, es padomāju:
"Ā, bērniem ir liela fantāzija, tā noteikti ir viena liela spēle."
Nē. Protams, nē. Visa pasaule sāka griezties, trakot un citādi rādīt, ka te notiek kas ļoti pārdabisks; man vajadzēja vairākas reizes pārlasīt kadru, lai saprastu, kas vispār norisinājās.
Un tad vēl tas tārps. Tas bija tik pretīgi un mulsinoši, ka es baidījos iet gulēt, jo domāju, ka murgošu. Galvenajam varonim pēdā bija ielīdis tārps, jā, un pēc tam mēs atklājam, ka patiesībā tas, ko galvenais varonis izvelk no pēdas, ir viņa jaunā auklīte, kas, protams, ir ļauna un riebīga sieviete (bet to mana tikai varonis, jo vecāku klātbūtnē Ursula ir eņģelis).
Klišeja?
Nezinu, bet šis pavērsiens nelika man pielēkt kājās un nomest grāmatu uz galda šoka/pārsteiguma dēļ, jo ideja, ka "ļauns spēks iekļūst kāda ķermenī, lai tiktu prom no vietas, kur tas ir bijis ieslodzīts ilgu laiku" liekas daudz, daudz, daudz dzirdēta. Varbūt, ja atcerēšos kādu piemēru, piebildīšu, bet šobrīd nekas nenāk prātā.
Bet visvairāk mani apmulsināja beigas, kur galvenais varonis tiek izglābts ar okeāna/dīķa palīdzību, kas tiek "ievilināts" spainī. Jā, pavisam godīgi - kaut kādā maģiskā veidā visu laiku minētais "okeāns" tiek iesmelts spainī, tādējādi izglābjot dzīvību.
Beigas!
Nē, šī nudien nav mana lasāmviela. Nezinu, kāpēc tā gadījās, jo esmu liela fane mistiskai un fantāzijai, bet šoreiz nesagatavotības un pārsteiguma dēļ nespēju izbaudīt Nīla Geimena darbu gandrīz nemaz. Nē, nesaku, ka viņš ir slikts autors vai arī raksta briesmīgi - rakstīšanas stils bija ļoti tīkams un arī pāris interesantus citātus var atrast -, bet es vairs nezinu, vai gribēšu lasīt viņa darbus pēc šādas vilšanās.
4/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru