Šī pavisam noteikti ir viena no tām grāmatām, par ko visi runā un faktiski nav dzirdamas negatīvas atsauksmes. Protams, ir cilvēki, ko lasāmviela atstāja visai vienaldzīgu, vai arī, kas deva vērtējumu "bija normāli", tomēr, kam vien nav jautāts, atbilde ir visai vienveidīga - Geila Formena ne reizi vien ir iedūrusi sirsniņā ar labi noasinātu nazi, un tāpat gadījās arī man.
Stāsts ir par septiņpadsmitgadīgo meiteni Miu, kas vienu dienu, braucot ar vecākiem un jaunāko brālīti, iekļūst traģiskā negadījumā. Kad meitene atver acis, viņa saprot, ka vairs neatrodas savā ķermenī un uz visu notiekošo lūkojas no malas - uz knapi izdzīvojušo sevi, uz visu mainījušos dzīvi un to, cik daudzus cilvēkus skar šāds negadījums. Pirms nelaimes Mia bija meitene, kas savu ikdienu pavadīja pie čella, kas klausījās klasisko mūziku un izbaudīja dienas ar savu draugu Ādamu. Pēc tam viss bija mainījies.
Teikšu godīgi - nebiju vīlusies. Zinu, ka ir cilvēki, kam nepatīk birdināt asaras lasot, jo tas liek justies nožēlojami, jā, tā tas ir. Iedomājieties, kā tas būtu transportā? Raudāt, kad visapkārt sēž/stāv desmitiem svešinieku? (Tā man gadījās, kad lasīju Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vainu" - tā nav patīkamākā sajūta šņukstēt un just skatienus duramies pakausī (un ne tikai)). Esmu viens no tiem cilvēkiem, kas dievina, ka grāmata vai filma, vai seriāls rada spēcīgas un bieži vien arī sāpju pilnas emocijas, jo tas parāda, cik ļoti prasmīgs ir autors, ja tiešām spēj iekustināt tās mazās, trauslās stīgas sirdī. Un, jā, šajā grāmatā sanāca raudāt ne vienu reizi vien.
Tomēr līdz ar šo spēju, "Ja es palieku" arī no daudziem citiem aspektiem parāda to, cik profesionāli un labi stāsts izklāstīts.
