Kad ieraudzīju šo grāmatu - pēdējo kopiju - grāmatnīcā "Jānis Roze", ticiet vai ne, es tik tiešām sāku dejot, cik ļoti lielā sajūsmā par to es biju! Par "Peregrīni" (kā mēs to nodēvējām saīsināti) runā visur - dažādos blogos, booktube pasaulē un vienkārši dzīvē. Bet, lai arī tā ir tulkota latviski, devu priekšroku oriģinālam.
"Miss Peregrine's Home for Peculiar Children" ("Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem") ir stāsts par Džeikobu, kurš visu savu bērnību ir pavadījis sava vectēva un viņa interesanto jaunības stāstu sabiedrībā. Viņš klāstīja par kādu bērnunamu Anglijā, kur neredzams puisēns vai lidojoša meitenīte nebija nekas neparasts. Džeikobs bija pārliecināts, ka šie stāsti ir tikai fantāzija un vectēvs vēlējies izklaidēt mazdēlu kā to dara daudzi vecvecāki, bet tagad, kad vectēvs ir aizgājis no šīs pasaules, Džeikobs vēlas noskaidrot vairāk par viņa bērnību, tāpēc ar savu tēvu dodas uz to salu.
"Peregrīni" es izlasīju divu dienu laikā un tas ir pēdējā laika lielākais lasīšanas sasniegums, ņemot vērā, ka "Briesmoņcilvēkus" mocīju +/- mēnesi. Un varu teikt, ka fotogrāfiju un oriģinalitātes dēļ biju ievilkta stāstā līdz pat pēdējam. Liekas gaužām neparasti, bet apbrīnojami, ka kāds stāsts tiek balstīts uz fotogrāfijām nevis pretēji, jo, kā dzirdēju, Rensoms Rigss esot sākumā ieguvis attēlus un tad katram no tiem radījis savu ideju un, protams, stāstu, ko iepīt galvenajā romānā. Daži no šiem atmiņu stāstiem izklausījās tik patiesi, ka es tiešām varēju noticēt, ka fotogrāfijas ir radītas tikai un vienīgi "Peregrīnei" nevis fotografētas pirms gadsimta, bet pāris... Diemžēl nelikās strādājam tik efektīvi, jo līdzās radītie stāsti likās izmocīti.
Tomēr es nemaz nedomāju, ka man šī grāmata tik ļoti patiktu, ja nebūtu šo attēlu, tāpēc par to liels pluss.
Vēl, kas man ļoti patika, bija tieši varoņi. Ļoti ātri atradu savu veida saikni ar galveno varoni Džeikobu, jo viņa domas lasīt bija ļoti viegli un raiti (par ko es biju tiešām pārsteigta), tāpat arī sākumā esošie apraksti par vectēvu bija ļoti interesanti un uzreiz ievilka savā varā (tāpēc arī bija grūti šķirties no viņa jau pirmajās lapās). Bet visvairāk man patika Peregrīnes mājā dzīvojošie bērni. Viņi ir rūpīgi veidoti tēli, katrs ar savām īpašībām un plusiem/mīnusiem. Bet šajā gadījumā varu minēt arī kaut ko, kas man arī nepatika - grāmatā bija tik daudz tēlu, ka es bieži vien jaucu un nespēju atminēties, kurš kas bija un kuram piederēja šīs spējas un kuram tās.
Piemēram, bieži vien jaucu Fionu, Olīvu un Bronvinu (arī tagad, kad meklēju viņas vārdus, Olīvai piedēvēju Fionas spējas un pretēji), tāpēc arī radās grūtības iedziļināties kādās ainās, kad minēts kāds no tēliem un es nevaru atcerēties, vai tas spēja lidot, vai izaudzēt koku divu sekunžu laikā (tādos brīžos es sēdēju un skatījos kādā punktā, domājot:
"Viņš taču bija spēcīgais... Vai ne? Vai arī tas bija ___? Nē, tas spēja ____..."
Tomēr kopumā grāmata ir tiešām ļoti interesanta un tam ir vairāki (jau iepriekš minēti) iemesli:
- Fotogrāfijas;
- Notiek pagātnē, bet esmu liela fane 20. gadsimta vēsturei;
- Oriģināla ideja;
- Saistoši un interesanti varoņi.
Tāpēc es lieku šādu vērtējumu:
9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru