Es vienmēr esmu atbalstījusi jaunos autorus, kas cenšas izrauties jau pieredzējušu autoru līmenī, jo es noprotu, cik grūti tas varētu būt. Neviens autoru nezina, neviens cilvēks, ieraugot nezināmu vārdu nevarēs teikt: "Vai, esmu lasījis/usi viņa/as darbu! Tad jau arī šim ir jābūt labam!" Nē, jaunajiem autoriem ir jācīnās par vietu zem saules, un stāstu konkurss "Sapņu laiks" tādu iespēju deva. Tā tapa pirmais stāstu krājums "Purpura karaļa galmā", kurā, starp citu, varēja izlasīt ļoti daudz garstāsta cienīgu darbu, un tā arī tika izlemts tapt arī otrajam krājumam "Zilie jūras vērši".
Un es ne mirkli nemeloju, sakot, ka šis krājums man sirdij bija daudz vairāk tuvāks nekā pirmais. Kādēļ? Vai tas varētu būt tādēļ, ka šis apkopojums bija ar daudz citādāku, tumšāku noskaņu? Vai arī tādēļ, ka es kopš iepriekšējā izlasīšanas biju sagatavojusies tam, ka katrs no stāstiem būs pilnīgi atšķirīgs, ar savu īpatnējo odziņu? Visticamāk, abi.
Tā kā šai grāmatai kopīga motīva un apraksta nav, ķeršos vien klāt galvenajai informācijai un tam, kas tad man visvairāk patika.
"Zilie jūras vērši", kā jau minēju, ir stāstu apkopojums, kurā iekļauti divdesmit dažādu garumu, veida un sižeta darbiņu, kas guva uzvaru otrajā fantāzijas un fantastikas stāstu konkursā “Sapņu laiks”. Grāmatā sastopami astoņpadsmit gan pilnīgi jauni, gan visiem zināmi autori, piemēram, "Rakstu vācēja ceļš" autors Jānis Valks vai arī Ieva Melgalve, kas sarakstījusi fantāzijas romānu "Mirušie nepiedod". Tomēr lielākoties visi ir lasītājiem nezināmi vārdi, un tas arī bija iemesls, kādēļ ar vislielāko nepacietību vēlējos lasīt šo grāmatu - es nezināju, ko sagaidīt no šiem nezināmajiem cilvēkiem.
Un tā es ieniru fantāzijas un fantastikas pasaulē.
