piektdiena, 2020. gada 8. maijs

THE LIBRARIAN OF AUSCHWITZ by Antonio Iturbe

Par šo grāmatu es uzzināju salīdzinoši nesen un, kad dabūju to e-grāmatas formātā, izlēmu, ka aprīlis būs īstais laiks, kad to izlasīt, laikam bija noskaņojums. Tomēr tad sākās lasīšanas maratons, pēc tam vairs negribējās tik daudz lasīt, un grāmata tā arī palika nepabeigta līdz maijam. Bet nu tagad esmu beidzot to pabeigusi un vēlos pastāstīt, ko tad domāju par šo grāmatu.

Kā jau vēsta nosaukums, šis ir stāsts par koncentrācijas nometnes Aušvicas bibliotekāru – meiteni vārdā Edīte, taču, kā visi viņu sauc, Dita. Nometne ir sadalīta blokos un blokā 31 ir iekārtota neliela noslēpumaina skola bērniem (kas, protams, ir nelegāli), un tāpat tur atrodas arī „bibliotēka”, kss sastāv vien no 8 grāmatām, jo grāmatas Aušvicā ir aizliegtas un, ja nacisti tās atradīs, viņi visi mirs. Galvenā varone Dita ir atbildīga par šīm dažām grāmatām, un šis ir viņas stāsts.



Tomēr tas nav stāsts tikai par Ditu. Tas ir stāstīts no trešās personas, un grāmatā ir daudzi varoņi, kuru stāsti atklājas grāmatas garumā. Katrs no šiem stāstiem ir ļoti interesants un uzmanības cienīgs, bet, manuprāt, vienas grāmatas ir par maz, un autors uzņēmās vairāk, nekā spēja izdarīt, jo daudzi otrā plāna stāsti tā arī palika otrajā plānā un man gribētos zināt vairāk par varoņiem. 

Daudzi varoņi, ieskaitot galveno varoni Ditu, ir bijušas reālas personības tajā laikā, tāpēc arī bija ļoti interesanti lasīt, un grāmatas pašās beigās pat ir pievienotas vairākas lapas ar informāciju, kas ar šiem cilvēkiem notika pēc grāmatā aprakstītajiem notikumiem. 

Iespējams, tieši tāpēc, ka daudzi varoņi bija īstas personības, ik pa brīdim likās, ka lasu nevis vēsturisku romānu, bet biogrāfiju. Protams, grāmata bija emocionāla un piesātināta, bet nepameta arī sajūta, ka tā ir mazliet bezpersoniska un ka tas ir vienkārši vēstures atstāsts (tikai brīžiem). 

Kā jau daudzas vēsturiskas grāmatas, arī šo bija diezgan grūti lasīt, un tas arī bija viens no iemesliem, kāpēc nepabeidzu šo grāmatu vēl aprīlī, bet lielāko daļu tomēr atstāju maijam. Tēma ir ļoti smaga un grāmata lasās lēni. Lai arī man patīk vēsturiskie romāni, man tomēr ir grūti lasīt par Aušvicas nāves nometni, jo katrā no šādām grāmatām atklājas kaut kas jauns, piemēram, es agrāk nezināju, ka šajā nometnē notika dažādi medicīniskie eksperimenti. Protams, es biju dzirdējusi par šiem eksperimentiem, kas notika gan Padomju Savienībā, gan Vācijā, un noteikti arī citās valstīs, tomēr iepriekš nebiju lasījusi vēsturisko romānu, kas to aprakstītu tik spilgti un detalizēti, tāpēc ik pa brīdim palika šķērmi ap dūšu un negribējās lasīt tālāk. Tomēr nebīstieties – tas nav galvenais, kam autors grāmatā pievērš uzmanību, tāpēc šī informācija neaizņem pārāk lielu stāsta daļu, taču tā tur ir.

Ziniet, ir tādas grāmatas, kuras ir grūti novērtēt, jo objektīvi tu saproti, ka tā ir pelnījusi visas 100 zvaigznes (īpaši kad stāsts balstīts uz patiesiem notikumiem vai iekļauj īstas personības). Tomēr ir arī subjektīvais apskets – kā grāmata lika tev justies, cik ātri tu spēji to izlasīt, kādas emocijas tā radīja. Ja es vērtētu šo konkrēto grāmatu tikai balstoties uz savām emocijām (kā es rīkojos ar llielāko daļu grāmatu), tad vērtējums būtu mazliet zemāks, tomēr šoreiz es vēlos to vērtēt arī mazliet objektīvāk. Kopumā man ļoti patika un grāmata ir pelnījusi diezgan augstu vērtējumu.

8/10

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru