Šī grāmata piesaistīja manu uzmanību ar savu vāku, bet pēc tam mani aizrāva arī ideja, tāpēc izlēmu, ka ir laiks to izlasīt, turklāt gribējās palasīt kaut ko vieglu, tāpēc arī ķēros tai klāt.
Šis ir stāsts par Sidneju un Ašeru, kuru ģimenes katru vasaru atpūšas pie ezera Mičiganas štatā ASV. Katru vasaru viņi īrē namiņus, kur pavada vasaras brīvlaiku. Šī ir viņu ģimeņu tradīcija jau vismaz sešus gadus, tomēr Sidneja ar Ašeru nav pārāk tuvi – katru vasaru viņi izjoko viens otru un ar katru vasaru viņu pranki kļūst arvien nopietnāki, līdz vienu dienu šāda joka dēļ saimniece paziņo, ka ģimenēm ir divas dienas laika, lai izvāktos no namiņiem. Dažas dienas vēlāk Sidneja atrod savā istabā zīmīti no Ašera – tiekamies pusnaktī. Kad Sidneja atnāk uz tikšanos, Ašers piedāvā apvienot spēkus un izjokot namiņu saimnieci, kā vēl nekad. Tomēr viņi pat nenojauš, kur šie joki viņus novedīs...
Nez kāpēc man vienmēr ir patikušas grāmatas ar hate to love sižeta līniju. Kaut kas viņos ir tāds, kā nav citās romantiskās grāmatās. Vairāk ķīmijas starp varoņiem? Noteikti. Kad sāku lasīt šo grāmatu, jau uzreiz zināju, ka beigās Sidneja un Ašers būs kopā, bet vai tas traucēja man izbaudīt grāmatu? Nebūt ne. Tieši otrādi – katru reizi, kad viņi izjokoja viens otru, man uz sejas parādījās smaids, jo, lai gan arī daži no šiem jokiem bija pat ļauni (piemēram, kad pirms pāris gadiem Sidneja nokrita uz grīdas un sasita galvu, ka nācās doties uz slimnīcu un uzlikt šuves), daudzi no šiem izjokojumiem bija diezgan smieklīgi un tajos bija pat kaut kas mīļš. Viens gan man palika neskaidrs un kā latviešu meitenei ļoti dīvains – kādā no iepriekšējiem gadiem Ašers samainīja Sidnejas jogurtu pret skābo krējumu, un Sidneja to atceras ar briesmām un šausmām. Es nezinu, laikam jau amerikāņu jauniešiem skābais krējums arī liekas kā kaut kas pretīgs, bet man kā postpadomju meitenei nebūtu pret to nekādu pretenziju – man tik ļoti garšo skābais krējums, ka es varu to ēst kā jogurtu. Labi, pievērsīsimies kaut kam nopietnākam.
Grāmata ir rakstīta no diviem skatapunktiem – Sidnejas un Ašera -, un man ļoti patika, ka autore izlēma rīkoties tieši tā, nevis rakstīt visu tikai no viena skatapunkta, jo tā varēja labāk izprast abu jauniešu emocijas un iekšējo pasauli. Man gan Ašers patika labāk kā varonis, tomēr nevaru teikt, ka Sidneja bija slikta. Saprotu, ka, jo vecāka es kļūstu, jo biežāk mani sāk kaitināt jauniešu varones, bet tas gan nenozīmē, ka šī varone ir slikti izveidota. Varbūt arī kāda astoņpadsmit gadus veca lasītāja saskatīs Sidnejā sevi, tomēr man bieži likās, ka šādi varētu rīkoties piecpadsmit, sešpadsmit gadus vecumā un, sasniedzot pilngadību meitenes parasti vairs neuzvedas tik muļķīgi, bet varbūt es arī kaut ko neatceros. Vēl gribētos piebilst, kas man īsti nepatika no sākuma, bija tas, ka autore mēģināja uzsākt mīlas trijstūri, kas noteikti bija lieks, jo visiem bija skaidrs, ar kuru no puišiem Sidnejai vajadzētu būt kopā, un autore arī pati to diezgan ātri saprata un neturpināja šo līniju, par ko es priecājos, jo reālajā dzīvē mīlas trijstūri notiek ļoti reti.
Kopumā man šī grāmata ļoti patika, lai gan uz beigām likās mazliet ievilkta un jau sāka kaitināt no pirkstiem izsūktie iemesli, kāpēc viņi nevar būt kopā. Bet vispār tā ir interesanta un viegla lasāmviela, tāpēc noteikti varu to ieteikt.
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru