Šī grāmata noteikti kļuva populārāka pēc seriāla iznākšanas, bet man kaut kā nekad tā īsti nebija vēlmes to izlasīt. Un tomēr, kad ieraudzīju šo grāmatu audiogrāmatu programmā, izlēmu noklausīties.
Šis ir stāsts par Hannu Beikeri, kura izdara pašnāvību, bet pirms tam ieraksta kasetes, kur apraksta iemeslus, kāpēc to izdarīja. Tagad, pēc Hannas nāves, šīs kasetes tiek sūtītas vairākiem studentiem, kuru starpā ir arī Klejs Džensens. Klejs nesaprot, kāds viņam sakars ar Hannas nāvi, un tomēr šie ieraksti maina Kleja dzīvi uz visiem laikiem.
Biju dzirdējusi par šo grāmatu dažādas atsauksmes, un, ja godīgi, pirms ilga laika pat sāku skatīties seriālu (tālāk par 1.sēriju tā arī netiku), un man likās, ka šī grāmata man tomēr varētu patikt, tomēr es biju vīlusies.
Pirmkārt, bija grūti sekot līdzi notikumiem. Iespējams, tas tāpēc, ka klausījos audiogrāmatu un fiziskā formātā būtu vieglāk saprast, kas notiek, bet, klausoties, bieži biju neizpratnē. Lielākā daļa grāmatas ir no Hannas skatapunkta (ieraksti), bet ik pa laikam parādījās kāds viens vai divi teikumi no Kleja domām, kad viņš šos ierakstus klausījās.
Otrkārt, man nepatika neviens varonis. Ne jau tāpēc, ka viņi būtu kaut kādi sliktie, vienkārši bija nepietiekami daudz informācijas, un es nespēju just līdzi nevienam tēlam. Es pat neredzēju, kāds ir pats Klejs, jo no viņa skatapunkta bija labi ja 5% grāmatas. Un Hanna man vispār likās izlutināta skuķe, kura vainoja visus - apkārtējos cilvēkus, klasesbiedrus, skolotājus -, izņemot sevi, un Hanai šķiet, ka pēkšņi, kad visi būs noklausījušies šos ierakstus, viņi mainīsies un sapratīs, ka ir rīkojušies nepareizi un slikti, un ka pēkšņi visi sāks ievērot apkārtējo problēmas. Jā, es nesaku, ka visi jaunieši, kurus Hanna aprakstīja, rīkojās normāli, daudzi viņu sāpināja, bet bieži bija sajūta, ka Hanna no mušas izpūš ziloni, jo tā bija normāla jauniešu uzvedība.
Treškārt, man ļoti nepatika tā nostāja, kas valdīja gramatā - ka pašnāvība ir normāla lieta. Ka izdarīt pašnāvību ir okey un nevienam nevajadzētu justies slikti par šādām domām. Šajā grāmatā ļoti skaidri bija redzams, ka ir normāli vainot citus savā nāvē (ko Hanna arī visas grāmatas garumā centās pierādīt), bet pats cilvēks nekad nav vainīgs. Ka pašnāvība ir labs veids, kā likt citiem justies vainīgiem. Un tas ir nepareizi! Akjel, cik ļoti nepareizi tas ir! Nekad nav vainīgs tikai kāds cits. Ja Hanna pati būtu meklējusi palīdzību, viņai arī būtu palīdzējuši. Bet diemžēl viņa jau bija izlēmusi to nedarīt, un, pat tad, kad viņa aizgāja uz sarunu pie skolas psihologa, viņa jau bija visu izlēmusi.
Nezinu, varbūt kādreiz arī izdomāšu paskatīties seriālu, bet grāmatu noteikti otro reizi nelasīšu.
5/10
Filmā bija vairāk Kleja un citu personāžu, taču tā dēļ par Hannu vēl jo vairāk iespaids palika negatīvs. Liela daļa no viņas problēmām bija dažādas sakritības (kaut kā brīžiem šķita pat pārāk daudz, lai būtu ticami, ka tas viss var notikt ar vienu cilvēku) un pārpratumi, ko varēja atrisināt, normāli sarunājoties un nedaudz pagaidot, kamēr norimst emocijas.
AtbildētDzēst