Jau ļoti sen skatījos uz šo grāmatu, pat gribēju to nopirkt, bet vienmēr bija mākušas kaut kādas šaubas, ka man varētu nepatikt, taču, ieraugot šo grāmatu audiogrāmatu programmā, beidzot izlēmu to izlasīt (precīzāk sakot - noklausīties), un esmu ļoti priecīga, ka to izdarīju.
Džeksonas pilsēta ASV, 1962. gads. Laiks, kad Dienvidu štatos sabiedrība vēl dalās divās pilnīgi nošķirtās daļās – baltajos un melnādainajos – un rasu integrācija ir tikai sapnis, kas nule jaušams pašās jaunākajās vēsmās.
Divdesmit divus gadus vecā Skītere atgriežas mājās ar koledžas diplomu, bet bez konkrētiem nākotnes plāniem. Tumšādainā kalpone Eibelīna, dzīves gudrības un mīlestības pilna sieviete, auklē jau septiņpadsmito balto bērnu, taču viņas draudzene Minnija asās mēles dēļ kārtējo reizi zaudējusi kalpones darbu.
Kas saista šīs trīs ārēji tik atšķirīgās sievietes? Vai viņām izdosies īstenot savu slepeno, riskanto projektu, drosmīgi pārkāpjot laikmeta un vides radītos ierobežojumus?
Varbūt tāpēc, ka biju diezgan skeptiski noskaņota pret šo grāmatu, man tā tik ļoti patika. To bija ļoti viegli klausīties un uztvert, lai gan no mūsdienu cilvēka viedokļa ik pa brīdim likās neticami, ka pret melnajiem patiešām kādreiz tā ir izturējušies. Tikai tāpēc, ka cilvēkam ir atšķirīga ādas krāsa, nenozīmē, ka viņam jāapmeklē atsevišķa tualete melnajiem vai ka viņš ir slimāks vai jebkādā veidā sliktāks par tevi. Un tikai tapēc, ka kāds ir melnais, tas nedod tiesības baltajiem uzvesties pret viņiem kā pret mēsliem un necilvēkiem, un pat nogalināt. Tieši otrādi - šajā grāmatā briesmīgāki likās tieši baltie cilvēki, īpaši Hillija, lai gan, protams, ka viņa tā izturējās tikai tāpēc, ka bija tā iemācīta no mazotnes. Tomēr 'melnie' man likās daudz cilvēcīgāki un draudzīgāki.
Šī grāmata ir sarakstīta no vairāku varoņu skatapunktiem, un man ļoti patika šīs varones - gan Eibelīna, gan Minnija, gan Skītere. Viņas bija ļoti drosmīgas un labas sievietes, kuras negaidīti sadraudzējās un bija gatavas rīkoties, lai kaut ko mainītun savā pilsētā. Man ļoti patika, ka Eibelīna bija pietiekami drosmīga, lai stāstītu mazajai meitenei, kuru auklēja, stāstus un iemācīja, ka melnie ir tādi paši cilvēki, lai arī meitenes mamma un mammas draudzenes tā izturējās. Un, protams, arī Skītere bija lieliska, man gan būtu gribējies, lai arī viņa atrod labu cilvēku, kurš būtu tādās pašās domās, kā viņa, nevis paliktu viena.
Manuprāt, šī grāmata atver acis uz šo Amerikas problēmu 20. gadsimtā. Protams, joprojām varbūt pastāv kādi stereotipi par melnajiem, bet noteikti nav tik traki, kā aprakstīts šajā grāmatā. Šī ir diezgan smaga grāmata, kas liek aizdomāties un saprast daudzas lietas, lai arī liela daļa no tām mūsdienās vairs nav aktuālas. Noteikti visiem iesaku izlasīt šo grāmatu!
9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru