Vikija Mairona "DJŪ. MAZPILSĒTAS BIBLIOTĒKAS KAĶIS, KAS AIZKUSTINĀJA PASAULI"

Jau pirms pāris gadiem biju redzējusi šo grāmatu gan bibliotēkas, gan grāmatnīcu plauktos, bet ne reizi tā arī to nepaņēmu, līdz decembrī nejauši uzgāju tai bibliotēkā un izlēmu izlasīt. Kaķi ir mani mīļākie dzīvnieki, kāpēc gan neizlasīt? 

Grāmatas galvenais varonis Djū Lielais Grāmatnieks ir visslavenākais kaķis, kas jebkad staigājis pa zemes virsu – par viņu ir bijuši neskaitāmi raksti kaķu mīļotāju žurnālos visā pasaulē, viņu filmēt devās filmēšanas grupa no Japānas nacionālās televīzijas (un ne jau pirmo reizi valdzinošais minka kļuva par raidījuma varoni); Djū visur pazīst, par viņu runā un viņu mīl. Kāpēc?
Tāpēc, ka Djū ir ļoti neparasts. Viņa mājas ir kādas amerikāņu mazpilsētas bibliotēka. Djū tur ir galvenā persona – gan īstenais saimnieks, gan rotaļu meistars, gan vājāko aizstāvis, gan noskumušo mierinātājs. 

Spriežot pēc grāmatas anotācijas, Djū ir īsts zelta gabaliņš, vai ne? Varbūt tā arī bija, un mani arī aizkustināja tas, kā viņš sadraudzējās ar visiem bibliotēkas apmeklētājiem, taču šeit nebūs runa par pašu Djū, bet gan par grāmatu, kurā aprakstīts šis burvīgais kaķis. 

Jau sākot lasīt šo darbu, man prātā uzreiz bija Rainis, Humanitāro zinātņu fakultātes kaķis, kuru arī visi mīl un kurš ļoti bieži ieklīst pie mums auditorijā. 

Man ļoti patika stāsti iz Djū dzīves, tas, kā par viņu rūpējās, kā viņš draudzējās ar visiem bez izņēmuma, kā viņš mīlēja Vikijas Maironas meitu un ka viņš bija ļoti svarīgs mazpilsētais Spenserai un praktiski visiem tās iedzīvotājiem, taču tad parādījās lieli tekstu blāķi ar Aiovas vēsturi, tika stāstīts par šī Amerikas štata dzīvi un zemnieku krīzi un tamlīdzīgām lietām, kas mani vispār neinteresēja, tāpēc, atzīšos, tās lapas izlaidu. Man galu galā gribējās dzirdēt stāstus par Djū un viņa dzīvi nevis par kaut kādu štatu, kurā es, visdrīzāk, nekad nesperšu kāju. Un pat tajās nodaļās, kur lielākā daļa tika pievērsta Djū, autore sāka stāstīt arī par savu smago dzīvi, par vīru dzērāju un slimībām, ko viņai nācās pārciest vēl pirms Djū parādīšanās. Man īpaši netraucēja šie stāsti par viņas dzīvi, bet tā taču ir grāmata par kaķi, nevis tā saimnieci. 

Ja skatāmies uz grāmatu kopumā, man tā patika. Jā, bija dažas lietas, pie kā autore varēja piestrādāt, piemēram, jau minētā Aiovas vēsture, bija arī lietas, pie kā tulkotāja varēja labāk piestrādāt, piemēram, kaķis ir ruds, nevis oranžs. Es gan negribu būt pārāk piekasīga, jo grāmata bija visai interesanta un, ja arī jūs esat kaķu mīlis, droši to izlasiet un spriediet paši. 

6/10