Grāmata, par kuru es neko nezināju līdz Ķīpsalas grāmatu izstādei, lai gan izrādījās, ka tā ir diezgan populāra un pietiekami augstu novērtēta Goodreads.
Zagreba. 1991. gads. Ana ir desmit gadus veca meitene, kurai ne par ko nav jāuztraucas, līdz brīdim, kad Horvātijā sākas pilsoņu karš un meitenei jāsaskaras ar dažādām grūtībām, arī ar savas mazās māsas Rahelas slimību, un vienīgais veids, kā izdzīvot, ir bēgt...
Kad izlasīju anotāciju, man uzreiz kļuva interesanti. Lai gan lasu diezgan daudz vēsturisko romānu (kas ir arī viens no maniem mīļākajiem žanriem), nekad iepriekš nebiju saskārusies ar stāstu par karu Horvātijā. Teikšu godīgi - es nemaz nebiju dzirdējusi par šo karu. Tāpēc ar prieku paņēmu grāmatu un sāku to lasīt. Kaut kādā ziņā es diemžēl jūtos vīlusies, bet bija arī ļoti daudz sīkumu, kas man likās tieši vietā.
Kas tad man patika?
- Anas māsas Rahelas slimība. Valstī ir karš, bet pa vidu tam Anas ģimenei jāsaskaras ar vēl vienu problēmu - mazā māsa Rahela (apmēram astoņus mēnešus veca) ir saslimusi, un vienīgais veids, kā viņu izārstēt, ir sūtot uz Ameriku, ko Anas vecāki arī izdara.
- Anas bēgšana. Lai gan Ana palika Horvātijā vēl apmēram gadu pēc Rahelas aizbraukšanas uz Ameriku, arī Anai nācās bēgt un apmesties pie audžuvecākiem kopā ar māsu. Anas krustvecāki vairs nespēja par viņu rūpēties, tāpēc tika izdomāts bēgšanas plāns, kā Anai nokļūt līdz Amerikai, un tieši bēgšana man patika.
- Anas tikšanās ar bērnības draugu Lūku. Pēc daudziem gadiem meitene atgriežas Horvātijā, kur atrod savu bērnības draugu Lūku. Ja godīgi, man pat no sākuma likās, ka viņš būs miris, bet viss bija kārtībā. Ļoti patika arī Lūka un Anas brauciens uz brīvdienu namiņu pāri visai valstij, kur Ana uzturējās vasarās.
Grāmata ir sadalīta četrās daļās, un otrā daļa sākas ar to, ka Anai jau ir pāri par divdesmit gadiem un viņa dzīvo Ņujorkā. Nekas netika paskaidrots - ne tas, kā viņa nokļuva Amerikā, ne tas, kas notika ar viņas krustvecākiem un draugu Lūku, vienkārši aprakstīta viņas studiju dzīve. Tas man no sākuma likās ļoti dīvaini un pat nepatika, jo es gribēju lasīt vēsturisku stāstu par karu Horvātijā, nevis par meitenes gandrīz vai bezrūpīgo dzīvi Amerikā, kur viņu mocīja atmiņas, par kurām lasītājs gandrīz neko nezināja.
Taču tad otrā daļa beidzās, un mēs atkal it kā atgriezāmies pagātnē tajā vietā, kur bija beigusies pirmā daļa. Tad beidzot tika aprakstīta desmitgadīgās Anas dzīve kara laikā, bērnu karaspēks, kur Anai arī vajadzēja iesaistīties, un jau minētā bēgšana uz Ameriku.
Kopumā man grāmata tīri labi patika, kaut gan neteiktu, ka tas ir viens no labākajiem vēsturiskajiem romāniem, ko jebkad esmu lasījusi. Ja ir vēlme uzzināt par karu Horvātijā no mazas meitenes perspektīvas, tad noteikti iesaku, bet pati nedomāju, ka vēl kādreiz šo grāmatu pārlasīšu.
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru