Geila Formena "JA ES PALIEKU"

Šī pavisam noteikti ir viena no tām grāmatām, par ko visi runā un faktiski nav dzirdamas negatīvas atsauksmes. Protams, ir cilvēki, ko lasāmviela atstāja visai vienaldzīgu, vai arī, kas deva vērtējumu "bija normāli", tomēr, kam vien nav jautāts, atbilde ir visai vienveidīga - Geila Formena ne reizi vien ir iedūrusi sirsniņā ar labi noasinātu nazi, un tāpat gadījās arī man.

Stāsts ir par septiņpadsmitgadīgo meiteni Miu, kas vienu dienu, braucot ar vecākiem un jaunāko brālīti, iekļūst traģiskā negadījumā. Kad meitene atver acis, viņa saprot, ka vairs neatrodas savā ķermenī un uz visu notiekošo lūkojas no malas - uz knapi izdzīvojušo sevi, uz visu mainījušos dzīvi un to, cik daudzus cilvēkus skar šāds negadījums. Pirms nelaimes Mia bija meitene, kas savu ikdienu pavadīja pie čella, kas klausījās klasisko mūziku un izbaudīja dienas ar savu draugu Ādamu. Pēc tam viss bija mainījies.

Teikšu godīgi - nebiju vīlusies. Zinu, ka ir cilvēki, kam nepatīk birdināt asaras lasot, jo tas liek justies nožēlojami, jā, tā tas ir. Iedomājieties, kā tas būtu transportā? Raudāt, kad visapkārt sēž/stāv desmitiem svešinieku? (Tā man gadījās, kad lasīju Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vainu" - tā nav patīkamākā sajūta šņukstēt un just skatienus duramies pakausī (un ne tikai)). Esmu viens no tiem cilvēkiem, kas dievina, ka grāmata vai filma, vai seriāls rada spēcīgas un bieži vien arī sāpju pilnas emocijas, jo tas parāda, cik ļoti prasmīgs ir autors, ja tiešām spēj iekustināt tās mazās, trauslās stīgas sirdī. Un, jā, šajā grāmatā sanāca raudāt ne vienu reizi vien.

Tomēr līdz ar šo spēju, "Ja es palieku" arī no daudziem citiem aspektiem parāda to, cik profesionāli un labi stāsts izklāstīts.

Pirmkārt, Geila Formena ir visai labi izstrādājusi katra tēla raksturu, kā arī ievietojusi darbā lielu cilvēku dažādību. Visai bieži jauniešu romānos trūkst pieaugušo tēlu, tomēr šeit visai lielu nozīmi ieņēma Mias vecvecāki, kuru klātbūtne un runasveids ne reizi vien mani salauza tūkstoš gabaliņos. Visi tēli bija kā dzīvi cilvēki, es varēju ikkatru no viņiem redzēt dodamies cauri pilsētas ieliņām, dzīvojot savu dzīvi - eksistējot ne tikai stāstā, bet arī šķietami topot dzīvi. Vai tā ir māka? Pavisam noteikti, un ne visi rakstnieki uz to ir spējīgi.

Otrkārt, šī bija viena no retajām jauniešu grāmatām, kur attiecības tiešam bija ticamas un ar trūkumiem. Parasti, lasot romānus tieši šāda vecuma mērķauditorijai, romantiskās attiecības tiek izveidotas visai perfektas. Labi, mēdz būt problēmas, mēdz būt šķēršļi, tomēr tos vienmēr izdodas pārkāpt, vienmēr mīlestība stāv pāri visam. Savukārt te Mia un Ādams nebija nevainojami - pilnīgi pretstati, kas bieži vien brīnījās par to, kādēļ gan abi vispār bija kopā. Mia spēja dzīvot bez viņa, turklāt nevienu brīdi tā arī netop skaidrs par to, kā viss galu galā izvērtīsies - lai cik ļoti arī lasītājam nesanāk minēt par tālāko pavērsienu, notikumi kā reālajā dzīvē bija neparedzami līdz pat pēdējai lapai.

Un, treškārt, ļoti skaisti tika radīts grāmatas pasniegšanas veids, tas ir, kā tika sakombinētas atmiņas ar realitāti - bija viegli lasīt, nevienu brīdi nelikās, it kā katra aina tiktu pārgriezta kā ar nazi, jo autore ik atmiņu savienoja ar Mias tagadnes domām, tādējādi visam plūstot pārsteidzoši viegli un vienkārši.

Kopumā grāmata tiešām bija laba un emocionāla, un, ja ir vēlēšanās pēc kaut kā, ko var izlasīt dienas laikā un kas neļauj garlaikoties nevienu brīdi, tad Geilas Formenas "Ja es palieku" tiešām vajadzētu vismaz mēģināt izlasīt.

8/10