Uz grāmatas vāciņa skaidri un gaiši rakstīts, ka tā domāta piecpadsmitgadīgiem jauniešiem, pie kuriem es jau kādu laiciņu nepiederu, taču Kate nebūtu Kate, ja nevēlētos izlasīt kaut ko vieglu un varbūt pat mazliet naivu, par ko nevajag ilgi domāt un iespringt par notiekošo. Tā nu uz Geek Girl skatījos jau kādu laiciņu un, kad Zvaigzne ABC to izdeva latviski, biju patiešām sajūsmā.
Harieta ir ļoti erudīta meitene, viņai nudien patīk mācīties, it īpaši eksaktos mācību priekšmetus, un pildīt mājasdarbus; viņai patīk veidot visādus sarakstus, diagrammas un plānus; viņai ir lieliskas zināšanas un apbrīnojama izpratne par klasisko literatūru. Bet tieši tādēļ skolasbiedri no viņas vairās, apsmej un izturas ar neslēptu nicinājumu, izņemot labāko un vienīgo draudzeni Natu un kādu zēnu, kuram savukārt tieši šī meitene patīk it visās viņas izpausmēs.
Gluži nejauši Harietu ievēro kādas ievērojamas Londonas modeļu aģentūras darbinieks, un viņai rodas iespēja mainīt savu statusu – vismaz tā šķiet. Par šo ideju ir sajūsmā Harietas tētis, un piedzīvojumi var sākties, taču ne vienmēr plāni piepildās precīzi, drīzāk otrādi. Harietai pirmie soļi jaunās karjeras virzienā nav nedz stabili, nedz viegli, bet viņa cenšas mācīties arī no savām kļūdām un neveiksmēm.
Gluži nejauši Harietu ievēro kādas ievērojamas Londonas modeļu aģentūras darbinieks, un viņai rodas iespēja mainīt savu statusu – vismaz tā šķiet. Par šo ideju ir sajūsmā Harietas tētis, un piedzīvojumi var sākties, taču ne vienmēr plāni piepildās precīzi, drīzāk otrādi. Harietai pirmie soļi jaunās karjeras virzienā nav nedz stabili, nedz viegli, bet viņa cenšas mācīties arī no savām kļūdām un neveiksmēm.
Kā jau minēju, vasaras sākumā vēlējos izlasīt kaut ko vieglu, un izrādījās, ka šī grāmata tam ir ideāli piemērota. Patiesībā jau mani izglāba tas, ka negaidīju no šīs grāmatas neko dižu - necerēju, ka būs augstās literatūras līmenī. Tā arī bija - "Geek Girl" patiešām ir romāns, kuru lasot nevajag domāt, tik šķir un šķir lapas uz priekšu, līdz atjēdzies, ka izlasītas jau 2/3 visa darba.
Būsim godīgi - jau simtiem reižu lasīti un redzēti tāda tipa stāsti, kur galvenā varone ir no laukiem / nabadzīga / neveiksmīga un neviena nemīlēta un pēkšņi no debesīm nogāžas veiksme un viņu visi pamana, viņa kļūst populāra un bagāta un ir iemīlējusies tikpat populārā, izskatīgā puisī, kurš savukārt iemīlas viņā. Taču tieši šī ne tik oriģinālā ideja deva grāmatai tās "vieglumu", un reizēm man uznāk tāds garastāvoklis, kad gribas izlasīt kaut ko bērnišķīgu un pasakai līdzīgu, kur beigās ļaunais ir uzvarēts un visi dzīvo laimīgi mūžīgi mūžos. Un, manuprāt, tajā nekā slikta nav - nevar taču vienmēr lasīt tikai savam vecumam piemērotu literatūru, ir arī, tā teikt, jāatpūšas.
Vispār, lasot "Geek Girl", es tā īsti nevarēju saprast, kādēļ Harietu visi uzskata par nūģi. Viņa bija interesants varonis, kaut gan nepārliecināta un kautrīga, bet ne jau tik ļoti, lai visi viņu tā noniecinātu. Nezinu, varbūt es dzīvoju ar rozā brillēm uz acīm, tomēr man jau šķiet, ka skolēni pēdējā laikā ir kļuvuši iecietīgāki pret citiem un ka tagad labi mācīties ir kļuvis stilīgi, vismaz vidusskolā.
Protams, arī pārējie varoņi bija simpātiski un nekādu nepatiku neizsauca (piemēram, Harietas tēvs bija diezgan smieklīgs, modes aģentūras darbinieks Vilbērs bija ekstravagants, bet Harietas 'stalkeris' Tobijs Pilgrims - visai savdabīgs), ja neņem vērā Harietas ienaidnieci Aleksu, kura tikai centās bojāt meitenei dzīvi, bet, neapšaubāmi, arī ļaunīte Aleksa beigās bija uzvarēta.
Kopumā šī ir vasarai ļoti piemērota grāmata; domāju, ka to var lasīt ikviena meitene vecumā līdz apmēram 20 gadiem, taču galvenais ir nemeklēt tajā Dostojevska vai citu pasaules izcilnieku līmeni.
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru