Atceros, kā pirms diviem gadiem (tas bija tieši martā, ja nemaldos) staigāju ar mammu pa Zvaigznes ABC grāmatnīcu un pie "lētā gala" ieraudzīju tādu interesantu grāmatu - sarkans vāks ar melnu aci pa vidu. Arī ideja likās laba, tā nu nopirku "Erebos" un biju stāvā sajūsmā! Patiesībā ļoti ilgu laiku domāju, ka šī autore vairs neko nav izdevusi, taču decembrī grāmatu blogeru pasākumā mani gaidīja patīkams pārsteigums - izrādījās, ka 2016. gads nāks ar otru Urzulas Poznanski romānu latviski. Tikpat vilinošs vāks, tikpat noslēpumaina ideja. Gandrīz 3 mēnešus varēju vien minēt, par ko tad īsti būs "Saeculum", lai gan nešaubījos - šis būs tikpat labs gabals. Un tā nu es (un citi "Erebos" cienītāji) beidzot uzzinām, kas notiek otrajā romānā.
Bastianam nepavisam nešķiet aizraujoši pavadīt piecas dienas dziļā mežā, kilometriem tālu no tuvākās apdzīvotās vietas un dzīvot kā viduslaikos – bez elektrības un mobilā telefona. Larpā – brīvdabas lomu spēlē – viņš piedalās tikai Sandras dēļ...
Īsi pirms prombraukšanas, kad dalībnieki vairāk uzzina par slepeno spēles norises vietu, atklājas pirmās larpa organizatoru kļūdas.
Nomaļais kalnu apgabals, kurā norisinās krāšņā spēle, acīmredzot ir nolādēts. Leģenda, ko sākumā gandrīz neviens neuztver nopietni, tomēr izrādās patiesa.
Ceļojums pagātnē pēkšņi izvēršas par nāvējošu cīņu ar laiku.
Vai mežs patiesi ir nolādēts?
Šo grāmatu sāku lasīt, iepriekš par to neko daudz nezinot. Prātā bija tikai viena doma: "nolādēts mežs, nu tagad visi mirs!", un varbūt tieši šī nezināšana par sižetu lika šo grāmatu tik ļoti izbaudīt. No vienas puses, lasot salīdzināju to ar man tik iemīļoto "Erebosu", no otras puses centos to nedarīt, galu galā tās ir grāmatas par pilnīgi dažādām tēmām.
Vispār no sākuma "Saeculum" likās ļoti lēna, ilgu laiku nekas nenotika, lai gan pēc tam autore blieza notikumus vienu pēc otra, vienu pēc otra, burtiski kā no pārpilnības raga.
Godīgi sakot, es parasti nelasu tādas grāmatas par burvestībām, raganām un lāstiem, kas apvij kādu noteiktu zemes gabalu, taču bija viens citāts, kurš lika uz to visu palūkoties mazliet no cita skata punkta:
"Nav nekādu dīvainu apvidu. Ir tikai dīvaini cilvēki."
Ļoti interesanti likās arī pavērot tēlu savstarpējās attiecības, esot jau mežā. Diemžēl dažbrīd likās, ka attieksme vienam pret otru un arī paši cilvēki mainās pārāk ātri, pat nespēju saskatīt šādas uzvedības motīvus. Nu, laikam jau 14. gadsimts maina.
Lai arī no sākuma iespēja doties uz mežu izklausījās rožaina un aizraujoša, jau drīz sāk pazust spēles dalībnieki. Viens aiz otra... Kļūst patiešām bail, ka kaut kas te nav kārtībā, lai arī cik ļoti visi, izņemot diezgan traku meiteni Doro, tam netic. Jā, es lasot zināju, ka ar mani nekas slikts nenotiks, es sēžu savā mīkstajā gultā un dzīve izdodas, bet brīžiem šermuļi skrēja pār kauliem. Katrā ziņā šo es atcerēšos kā vienu no baisākajām grāmatām, ko jebkad esmu lasījusi (tādas grāmatas var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem, jo, kā jau minēju, tādu literatūru nelasu).
Tā nu drīz sāk norisināties arvien baisāki notikumi un man paliek arvien baisāk, bet vēl man paliek šķērmi no tēlu vienaldzības pret citu likteņiem. Nuja, galvenais taču, ka viņi izkļūtu sveiki un veseli!
"Šī vieta elpo vēsturi."
Jā, varbūt ilgu laiku bija sajūta, ka viss saistīts ar vēsturi, tomēr tad nāca beigas un es paliku ar muti vaļā. Iespējams, kāds uzmanīgāks lasītājs (vai vienkārši kāds ar dedukcijas spējām) būtu sapratis, kurš pie visa ir vainīgs, taču es to patiešām negaidīju!
Kopumā šī ir lieliska grāmata jauniešiem, kas liek aizdomāties par to, ka ne vienmēr spēles un muļķošanās arī paliek par nevainīgu izklaidi. Ja no sākuma man arī šķita-būtu interesanti piedalīties šādā pasākumā -, tad tagad pavisam noteikti mana atbilde būtu "nē". Iesaku "Saeculum" izlasīt ikvienam, jo tā ne tikai uz šo to paver acis, bet arī patiks noslēpumainu un baisu stāstu piekritējiem.
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru