Atnācu mājās no grāmatnīcas, apsēdos un sāku aplūkot atsauksmei paņemto grāmatu. Paveru pirmo vāku - skat, melnbaltas fotogrāfijas gandrīz kā muzeja izstādē. Šķiet, tas bija viens no iemesliem, kādēļ nevarēju sagaidīt, kad ķeršos darbam klāt - ja jau sākums tik skaists, kas būs atrodams Sofi Oksanenas radītajā tekstā?
Principā stāsts norisinās divos laika posmos - Otrā pasaules kara laikā un divdesmit gadus vēlāk. Būtībā stāsts vijas ap trim varoņiem - Rolandu, viņa brālēnu Edgaru un Judīti, bet par viņu pārdzīvojumiem un dzīves pagriezieniem jau nedaudz zemāk.
Kā jau vēsturisko romānu fane, biju patiešām sajūsmā, ka varēšu lasīt romānu par Otro pasaules karu, tikai šoreiz caur Igaunijas varoņu acīm.
Atzīšos - ne vienu reizi vien salīdzināju Sofi Oksanenas "Kad pazuda dūjas" ar Rūtas Šepetis "Starp pelēkiem toņiem", tomēr tagad, dažas dienas pēc izlasīšanas, saprotu, ka to nevajadzēja darīt. Abas grāmatas ir kaut kādā ziņā līdzīgas, tomēr tajā pašā laikā pilnīgi atšķirīgas.
Grāmatas "Kad pazuda dūjas" notikumi atklāti no trīs tēlu skatījumiem. Pirmais ir labestīgais, uzticamais, godprātīgais Rolands, kurš visiem spēkiem cīnās par brīvību. Blakus viņam ir brālēns Edgars Partss, un abi jaunie vīrieši ir tikpat lieli pretstati kā balts ir antonīms melnajam. Edgars ir viltīgs un griež kažoku uz otru pusi, kad vien tas nepieciešams jeb pielāgojas jebkurām situācijām neatkarīgi no valstī valdošās iekārtas - vai tie ir vācieši, vai krievi -, Edgars vienmēr būs "uzticamais kalps". Turpat ir arī Edgara sieva Judīte, bikla, bet arī ar savu stāstu.
Sofi Oksanena grāmatā veiksmīgi apvieno tā laika politiskās problēmas, sirdssāpes un kara apstākļus, un cilvēks, kurš to nav pieredzējis, jūtas it kā iegrimis tālaika pasaulē, līdz sirds dziļumiem jūt līdzi varoņiem un patiesi nosoda katru ļaunprātīgo rīcību.
Autores valoda ir ļoti vienkārša un saprotama arī jauniešiem, tomēr tajā pašā laikā stāsts ir uz pārdomām vedinošs. Manuprāt, šo grāmatu īpaši vajadzētu lasīt tieši 20. gadsimta beigās dzimušajiem jauniešiem, kuri nemaz neapzinās un nenovērtē mums doto brīvību, mums doto iespēju dzīvot pa īstam, nevis kā būros iespiestiem kāmīšiem. Taču, protams, arī pieaugušajiem to izlasīt nenāktu par ļaunu. Patiešām no visas sirds iesaku!
Sofi Oksanena grāmatā veiksmīgi apvieno tā laika politiskās problēmas, sirdssāpes un kara apstākļus, un cilvēks, kurš to nav pieredzējis, jūtas it kā iegrimis tālaika pasaulē, līdz sirds dziļumiem jūt līdzi varoņiem un patiesi nosoda katru ļaunprātīgo rīcību.
Autores valoda ir ļoti vienkārša un saprotama arī jauniešiem, tomēr tajā pašā laikā stāsts ir uz pārdomām vedinošs. Manuprāt, šo grāmatu īpaši vajadzētu lasīt tieši 20. gadsimta beigās dzimušajiem jauniešiem, kuri nemaz neapzinās un nenovērtē mums doto brīvību, mums doto iespēju dzīvot pa īstam, nevis kā būros iespiestiem kāmīšiem. Taču, protams, arī pieaugušajiem to izlasīt nenāktu par ļaunu. Patiešām no visas sirds iesaku!
7/10
(Vairāk gan 7,5 vai 7,7)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru