Noteikti visi zina vai vismaz ir dzirdējuši par šīs autores 2011. gadā latviski izdoto grāmatu "Starp pelēkiem toņiem", kas pavisam noteikti ir mana visu laiku viena no mīļākajām grāmatām. Tāpēc, kad uzzināju par to, ka arī Rūtas Šepetis pirmais romāns "Papīra sapņi" sasniegs Latvijas grāmatnīcu plauktus, ar lielu nepacietību gaidīju izdošanu - kas būs līdzīgs ar "Starp pelēkiem toņiem"? Vai man patiks tikpat ļoti? Varbūt tieši pretēji? Es biju patīkami satraukta, jo biju izlēmusi lasīt grāmatu, nezinot gandrīz neko par sižetu, izņemot pāris faktus - tas ir vēsturisks romāns un autore ir Rūta Šepetis. Ar šādām zināšanām arī ieslīdēju grāmatas lappusēs.
1950. gads. Ir beidzot sācies jauna desmitgade pēc traģiskajiem notikumiem 2. pasaules karā. Ņuorleānā virs kāda grāmatveikala mīt Džosija - jauniete un meita vietējai prostitūtai. Džosijai ir daudz sapņu, tomēr vislielākais ir atbrīvoties no apkaunojošā titula un pārstāt dzīvot mātes aizsegā. Meitenis sapņi ir lielāki, nekā cilvēki no Franču kvartāla spēj sasniegt, tomēr Džosija ir apņēmusies visu sasniegt. Bet tad pilsētā tiek nogalināts vīrietis.
Šī pavisam noteikti ir no tām retajām lasāmvielām, kas ļauj iztraukties cauri trīssimt lappusēm pāris stundu laikā - tā arī šoreiz notika man, jo, kā sāku lasīt, tā arī izlasīju, un visas uzslavas ir pelnījusi tieši Rūta Šepetis, par kuras talantu nešaubījos ne mirkli. Viņa ir no autorēm, kas ar vien sev raksturīgo valodu radījusi ļoti viegli lasāmu romānu, kas man neapnika ne mirkli.
Visvairāk šajā romānā man patika tieši tēli, it īpaši galvenā varone Džosija. Viņa manā prātā bija kā pilnīgi reāla persona, ko varētu satikt savas skolas gaiteņos. Meitene, kas vēlas izkļūt no rutīnas pilnās dzīves, sasniegt nesasniedzamus sapņus, meitene, kas pieļauj kļūdas, kā jau katram pusaudzim pienākas. Tomēr, atšķirībā no daudzām grāmatām, kur visspilgtākie tēli tiek attēloti kā visneracionālākie, Džosija bija smieklīga, patīkama, gudra un loģiski lemjoša meitene, ko es, ja viņa būtu īsts cilvēks, pavisam noteikti gribētu iepazīt - varbūt mēs pat kļūtu par labākajām draudzenēm.
Pārējie tēli, protams, arī bija baudāmi, turklāt autorei izdevās ikkatrā no tiem iedvest kādu rakstura iezīmi, kas ļautu atšķirties no pārējiem. Piemēram, Džosijas māti var redzēt kā iedomīgu un egocentrisku sievieti, Villijai ir divas puses - viņa ir gan laba, izpalīdzīga dāma, gan īstākā biznesa sieviete, ar ko es nevēlētos pavadīt laiku kopā, Patriks savukārt ir perfekts labākais draugs, kas iepatikās jau no pirmajām lapām. Man lielākā problēma tēlu ziņā bija tas, ka daļu grāmatas man visu laiku sajuka varoņu vārdi un vajadzēja vairākas sekundes, lai aptvertu, kas ir Kokijs, Evandželīna vai Seidija, jo, lai arī katram no viņiem bija kas īpatnējs, otrā un trešā plāna tēli man tik ļoti nepalika atmiņā, kā es to vēlētos.
Aplūkojot sižetu, varu teikt, ka šajā grāmatā ir viss, ko varētu un nevarētu gaidīt romānā, jo pavērsieni romāna gaitā mani mēdza pārsteigt nesagatavotu - Džosija ieguva naudu augstskolai? Tas neko nemaina. Viņa pieteicās augstskolai? Joprojām viss var mainīties! Viņa mīl gan Džesi, gan Patriku? Nu, drīz viss tiks atrisināts! Tas, iespējams, bija vislabākais, ko var atrast romānā, jo gandrīz nevienu mirkli tas, ko biju izspriedusi, patiesi piepildījās. Sižeta pavērsiens pēc sižeta pavērsiena - to pavisam noteikti Rūta Šepetis spēj.
Kopumā varu teikt, ka šī ir šogad viena no labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi, un, lai arī to nevaru novērtēt ar 10 (kā tas bija ar "Starp pelēkiem toņiem"), "Papīra sapņi" piemīt savs šarms, kas pievērsa uzmanību acumirklī un nelaida vaļā līdz pat pēdējai lappusei. Rūtai Šeptis pavisam noteikti ir nepārspējams talants!
"Tie cilvēki domāja, ka es nedzirdu viņu sačukstēšanos un zviegšanu. Man tā bija jāklausās desmit gadus."
"Ne jau tikai bagātajiem nebija dvēseles. Arī manai mātei tās trūka."
Visvairāk šajā romānā man patika tieši tēli, it īpaši galvenā varone Džosija. Viņa manā prātā bija kā pilnīgi reāla persona, ko varētu satikt savas skolas gaiteņos. Meitene, kas vēlas izkļūt no rutīnas pilnās dzīves, sasniegt nesasniedzamus sapņus, meitene, kas pieļauj kļūdas, kā jau katram pusaudzim pienākas. Tomēr, atšķirībā no daudzām grāmatām, kur visspilgtākie tēli tiek attēloti kā visneracionālākie, Džosija bija smieklīga, patīkama, gudra un loģiski lemjoša meitene, ko es, ja viņa būtu īsts cilvēks, pavisam noteikti gribētu iepazīt - varbūt mēs pat kļūtu par labākajām draudzenēm.
"Katri nākamie meli izraisīja nepieciešamību pēc jauniem meliem, kas pastiprinātu iepriekšējo ticamību. Tā bija bezjēdzība, gluži kā garā pīnīte, ko es biju izveidojusi, kad iemācījos tamborēt. Apziņa, ka esi nekam nederīga, norūda raksturu, tā sacīja Polsenas kundze."
Pārējie tēli, protams, arī bija baudāmi, turklāt autorei izdevās ikkatrā no tiem iedvest kādu rakstura iezīmi, kas ļautu atšķirties no pārējiem. Piemēram, Džosijas māti var redzēt kā iedomīgu un egocentrisku sievieti, Villijai ir divas puses - viņa ir gan laba, izpalīdzīga dāma, gan īstākā biznesa sieviete, ar ko es nevēlētos pavadīt laiku kopā, Patriks savukārt ir perfekts labākais draugs, kas iepatikās jau no pirmajām lapām. Man lielākā problēma tēlu ziņā bija tas, ka daļu grāmatas man visu laiku sajuka varoņu vārdi un vajadzēja vairākas sekundes, lai aptvertu, kas ir Kokijs, Evandželīna vai Seidija, jo, lai arī katram no viņiem bija kas īpatnējs, otrā un trešā plāna tēli man tik ļoti nepalika atmiņā, kā es to vēlētos.
Aplūkojot sižetu, varu teikt, ka šajā grāmatā ir viss, ko varētu un nevarētu gaidīt romānā, jo pavērsieni romāna gaitā mani mēdza pārsteigt nesagatavotu - Džosija ieguva naudu augstskolai? Tas neko nemaina. Viņa pieteicās augstskolai? Joprojām viss var mainīties! Viņa mīl gan Džesi, gan Patriku? Nu, drīz viss tiks atrisināts! Tas, iespējams, bija vislabākais, ko var atrast romānā, jo gandrīz nevienu mirkli tas, ko biju izspriedusi, patiesi piepildījās. Sižeta pavērsiens pēc sižeta pavērsiena - to pavisam noteikti Rūta Šepetis spēj.
Kopumā varu teikt, ka šī ir šogad viena no labākajām grāmatām, ko esmu lasījusi, un, lai arī to nevaru novērtēt ar 10 (kā tas bija ar "Starp pelēkiem toņiem"), "Papīra sapņi" piemīt savs šarms, kas pievērsa uzmanību acumirklī un nelaida vaļā līdz pat pēdējai lappusei. Rūtai Šeptis pavisam noteikti ir nepārspējams talants!
9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru