Noteikti ļoti reti var teikt vienu frāzi "Oho, zināji, ka šī sērija ar katru grāmatu paliek arvien labāka?" Tā, protams, var sacīt, ja lasa Dž. K. Roulingas visiem zināmo sēriju "Harijs Poters", tomēr lielākoties visos gadījumos, kad pēc pirmās daļas autore izlemj radīt vēl kādu grāmatu, kas turpinātu sižeta līniju, vērtējums slīd lejup. Kāpēc? Visticamāk visas idejas un oriģinalitāte ir izsmelta un vairs nav, ko rakstīt. Tomēr šajā gadījumā, par lielu brīnumu, Salla Simuka katru no triloģijas daļām ir radījusi daudz, daudz labāku nekā iepriekšējo. Atminos, kā lasīju "Sārta kā asinis" - es nemaz nebiju domājusi, ka turpināšu sekot līdzi Lumiki notikumiem, tomēr tad izlēmu paņemt rokās "Balta kā sniegs"... Un biju šokā, cik ļoti man patika tas, kā rakstniece bija aizvedusi Lumiki pavisam citā virzienā, pamazām atklājot pirmajā daļā minētos noslēpumus. Tagad, pabeidzot trešo un pēdējo daļu, varu aplaudēt par to, cik galu galā interesanta izvērtās šī triloģija.
Lumiki beidzot ir atgriezusies skolā, un strauji tuvojas Ziemassvētki. Šogad Tamperes mākslas skolā top iestudējums – Sniegbaltītes tēmas interpretācija, kurā galveno lomu spēlē pati Lumiki. Lai gan uz skatuves valda tumšas kaislības, Lumiki īstā dzīve beidzot ir patīkami mierīga, Prāgā piedzīvotais sāk aizmirsties, ugunsgrēkā iegūtās brūces ir sadzijušas, un viņai ir jauns draugs – gādīgais un saprotošais skolas biedrs Sampsa.
Tomēr pāris nedēļu pirms svētkiem Lumiki mieru satricina dīvaina vēstule. To ir sūtījis slepens pielūdzējs, kura mīlestība kļuvusi par apsēstību. Viņš dēvē sevi par Ēnu un draud pārvērst pirmizrādi asinspirtī, ja Lumiki nepakļausies viņa prasībām.
Pirmkārt, jau izlasot anotāciju biju patīkami ierauta darba skavās, jo zināju, kāds rakstības stils piemīt Sallai Simukai. Ko gan anotācija centās atklāt? Uzreiz bija skaidrs, ka šī ideja par "apsēstu pielūdzēju" netiks pasniegta parastā manierē: "Re, man tu patīc, es tevi mīlu, lūdzu, ievēro mani, lūdzu, lūdzu, Lumiki!" Nē. Salla Simuka nebaidās visu pateikt īstajos vārdos, un tas bija skaidrs jau pirmajās grāmatas lappusēs, kad pirmo reizi tiek izteikti Ēnas vārdi:
"Padarīšu tevi spožāku par nakts debess spožāko zvaigzni.
Tu kļūsi mana. Kā tam vienmēr bijis jābūt. Jo tas ir tavs liktenis. Un tas ir arī mans liktenis."
Šis citāts var izklausīties gan kā visromantiskākais, ko jebkad kāds var sacīt, gan arī kā visdrausmīgākais. It īpaši, ja to saka cilvēks, kas ne mirkli neatklāj savu seju un kas draud nogalināt jebkuru, kas aizskāris mīļotās jūtas.
Laikam uzreiz ir saprotams, kāds ir Lumiki gadījums.
Līdz ar grāmatas sākšanu rodas jauni jautājumi: Kas ir šī Ēna? Vai es to jau pazīstu? Un, ticiet vai ne, bet manī uzreiz iezagās paranoja, un es sāku vainot ikvienu, kas gadījās Lumiki ceļā.
Vai tas varētu būt Sampsa? Vai varbūt Lieki? Varbūt vispār kāds no pirmās daļas tēliem? Un, jā, varu piebilst, ka Ēnas identitāti es līdz pat brīdim, kad to atklāja pati Lumiki, nebiju izspriedusi. Nedomāju, ka to vispar var loģiski izdomāt. Par to liels pluss autorei, jo, uzzinot cilvēka vārdu, domāju, ka nogāzīšos uz zemes, jo nevienu mirkli aizdomās nebiju turējusi tieši to cilvēku.
Vēl, kas man ļoti patika šajā grāmatā, ir tas, ka, lai gan Lumiki saprata, ka agri vai vēlu būs jāizvēlas starp Sampsu un Lieki, viss darbs nebija balstīts uz mīlestību, kā tas ir lielākoties visos jauniešu romānos. Šajā gadījumā "Melna kā ogle" turpināja māsu motīvu, kas tika aizsākts jau otrajā daļā, tomēr arī šo autore bija aiznesusi pavisam jaunā līmenī - jā, Lumiki bija māsa, nē, māsas vārds nebija Lenka. Tāpēc var teikt, ka romāna gaitā vijās šie divi motīvi: kas ir Ēna un kas ir Lumiki māsa. Varu gan teikt pavisam godīgi, ka arī šajā gadījumā, atklājot, kas tad bija noticis ar meitenes radinieci, biju kā nokritusi uz mutes. Vēl viens bonusa punkts Sallai Simukai.
"Reiz bija atslēga, ar kuru varēja atslēgt nelielu lādi.
Divas mazas meitenes bieži spēlējās ar šo lādi.[...] Viņas bija princeses, un, kad viņas izaugs, šīs bagātības ļaus viņām ceļot apkārt visai pasaulei.
Gāja laiks, un kādu dienu lāde tika iztukšota. Visa meiteņu lielā bagātība pazuda. Lādē sagūla citādi dārgumi un citādi noslēpumi. Bet neviens tos nevarētu izmantot, lai ceļoti apkārt pasaulei. Turklāt viena no māsām vairs nekad nekur neceļos."
Tātad, ja neskaita minētos sižeta pavērsienus, lasot grāmatu, biju tik ļoti pieķērusies Lumiki, ka līdz ar pēdējo lappusi sajutu nelielu tukšumu, kur kādreiz tāda nebija bijis. Esmu ļoti laimīga, ka izlasīju visu triloģiju nevis izlēmu pārtraukt jau pēc pirmās daļas, kā tas sākumā bija plānots, esmu ļoti laimīga, ka pārvarēju robežas un ieniru žanrā, ko parasti nelasu, jo "Sniegbaltītes triloģija" ir tiešām kas neparasts, kas tāds, ko ikdienā nemaz nevar sastapt aiz katra mājas stūra. Šī ir sērija, ko vajadzētu izlasīt, ja vēlas izbaudīt ko neikdienišķu, bet pats galvenais - ja nu tomēr, baudot pirmo grāmatu, kaut kas nepatīk, censties to pārvarēt un ķerties klāt otrajai. Tā izdarīju es un tagad esmu pateicīga par šādu rīcību.
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru