Jā, es zinu, ka mēs ar Kati esam "vislabākās book buying bana noteikumu ievērotājas", februārī iegādājoties divdesmit jaunas grāmatas, bet tas ir pavisam cits notikums, ko var izklāstī citreiz. Šī savukārt ir viena no tām divdesmit grāmatām, un, pērkot "The Weight of Water", man ir vesels stāsts par notikušo.
Tātad, mēs abas jau kuro reizi rakņājamies cauri lēto grāmatu kalniem, meklējot vēl kaut ko, ko varētu uzlikt uz jau tās milzīgās kaudzes, līdz es pašā virspusē ieraugu šo grāmatiņu. Pavisam maziņa, neparasta materiāla vākiem... "Tādu pat vienā rokā var noturēt!" atceros nodomājam, tāpēc, ar otru roku kaudzē turēdama vēl kādas desmit citas grāmatas, pacēlu mazo, zilo grāmatiņu un atvēru vaļā. Pretim pavērās dzejoļi.
Kā jau daudzi zina, es neesmu dzejoļu cienītāja (pat latviski ne), jo nespēju izprast zemtekstus. Nekad. Bet šoreiz kāds pārdabisks spēks man burtiski čukstēja, ka vajadzētu paņemt Sāras Krosanas grāmatu un iegādāties. Kāpēc gan ne? Maksā tikai vienu eiro, turklāt muguriņa šķita tik burvīga, ka zināju, cik labi grāmata izskatīsies manā plauktā.
Un tā es iegādājos "The Weight of Water". Un tā es to izlasīju. Un tā es sapratu, ka šī grāmata tiešām, tiešām, tiešām ir fantastiska, jo lappusēs nav tikai dzejoļi. Tā ir dzeja, caur kuras rindiņām atklāts vesels stāsts.
Apbruņojušās vien ar koferi un veļas somu, Kaseņka ar savu māti dodas Lielbritānijas virzienā, lai atrastu Keseņkas tēvu, kas pirms pāris gadiem pametis meitenes māti, lai pārvāktos uz jau minēto valsti. Viņas ir kā pilnīgi svešinieki jaunajā valstī, meitene mācās skolā starp pāris gadus jaunākiem bērniem, mātes darba vietā neviens nevēlas dzirdēt viņu runājam, jo sieviete nav angliete. Kaseņka no sirds vēlas doties atpakaļ uz Poliju, tomēr māti ir apņēmības pilna atrast mīļoto un atjaunot dzīvi, kas jau sen vairs nav tāda.
Es biju ļoti pārsteigta par to, cik viegli varēja lasīt šos dzejoļus. Tajos nebija ne zemteksta, ne ļoti māksliniecisku frāžu, rindiņas bija tapušas kā stāstā, un bieži vien es pat aizmirsu, ka lasu dzeju, jo galvā teikumi skanēja kā parastā romānā. Turklāt, manuprāt, bija pat daudz vieglāk lasīt nekā, ja tas būtu rakstīts stāsta formā, jo dzejoļi (nodaļas) bija gaužām īsas un vienmēr izteica savu domu, neko nesarežģījot. Ko gan citu var gribēt, ja vakara gaitā nevēlos lasīt neko smagnēju?
Un ja neskaita to, cik viegli izskrēju cauri visam darbam, Kaseņka un pārējie man šķita kā īsti un dzīvi cilvēki (es pat iedomājos, ka varbūt tas ir autores dzīvesstāsts, bet tā, protams, nebija). Viņi perfektajā Lielbritānijas dzīvē neiederējās, jo cilvēki turpināja skatīties kā uz svešiniekiem, aprunājot, nepieņemot savā starpā, it īpaši to varēja redzēt no Kaseņkas klasesbiedru puses.
Tātad, kas man visvairāk patika?
- Rakstības stils;
- Kaseņka. Viņa jau no pašas pirmās lappuses elpoja un dzīvoja, un bija kā parasts cilvēks, kā parasta skolniece. Es visu laiku jutu viņai līdzi un savā ziņā pat personībā ieraudzīju sevi pašu;
- Ļoti viegla lasāmviela;
- Sižets un pati ideja. Lai gan doma saprotama jau no pašas pirmās lapas un arī iznākums ir skaidrs uzreiz, tomēr bija interesanti sižeta līnijai sekot līdzi tāpat, kā to darīja Kaseņka.
Man tiešām nav daudz, ko teikt, jo līdz pat šim brīdim joprojām atrodos stāstā. Nav kādi sīki elementi, kas izcēla labās īpašības, vajag izlasīt grāmatu pašam, lai saprastu, par ko runāju, un apjēgtu manu nostāju pēc izlasīšanas.
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru