Šī grāmata pavisam noteikti bija gada otrās puses pārsteigums. Jau kādu laiku biju zinājusi par filmu, ko es gaidīju ar vislielāko nepacietību, bet tad vienu dienu iegāju veikalā un ieraudzīju šo burvīgo vāku "Zvaigzne ABC" priekšplānā.
Ko? Tā ir grāmata? Tā ir tulkota latviski?
Jā, kā izrādās "Ar mīlestību, Rozija" ir ne tikai tulkota latviski, bet arī tulkota diezgan sen.
Rozija un Alekss kopš bērnības ir bijuši kopā gan priekos, gan bēdās.
Taču, kad Aleksa ģimene pēkšņi pārceļas no Dublinas uz Bostonu Amerikā, draugi pēkšņi tiek šķirti. Rozija bez Aleksa jūtas apjukusi. Tomēr, kad meitene gatavojas braukt pie drauga uz Bostonu, notiek kas tāds, kas maina visu viņas dzīvi, un Rozijai jāpaliek Dublinā.
Romāns negaidīti nokļuva mana 2014. gada topa 6. vietā, kas ir ļoti augsts vērtējums, ņemot vērā, ka 2014. gadā izlasīju apmēram 130 grāmatas. Un es, ja saku patiesību, nemaz nezinu, kāpēc tik ļoti iemīlēju "Ar mīlestību, Rozija". Vai tas varētu būt filmas dēļ, kurai tik daudzas reizes redzēju klipiņus? Tāpēc, ka galvā visu laiku bija Lilija Kolinsa un Sems Klaflins? Vai varbūt bija pavisam citādāks iemesls?
Klerija Freja un Finiks Odērs ir ienācis mājā! Un es tiešām nesaprotu, kā gan es nepaspēju aiziet uz kino un noskatīties filmu? Tagad jāgaida, kamēr internetā būs pieejams, un tas, šķiet, būs ilgi...
Turpinot runāt par grāmatu. Stāsts man nešķita gaužām oriģināls, taču tas, kā autore pasniedza to, pilnīgi izmainīja manas domas, un, ja esmu patiesa, sākumā nudien nebiju fane tam, ka darbs rakstīts vēstuļu / īsziņu / zīmīšu veidā, jo tas neļāva lasītājam pietiekami iedziļināties darbā un viss palika tikai un vienīgi virspusēji. Nekādu aprakstu, nekādu ziņu par to, kas norisinās ārpus varoņu saziņas. Bet pēc kāda laika es to iemīlēju. Kāpēc?
Katru brīdi bija jauni un jauni pārsteigumi, it īpaši, ja tika atklāts, cik gadi pagājuši, kopš Klerijai Rozijai mainījās visa dzīve, un tad es sēdēju pie atvērtas grāmatas, domājot vienu: "Cik gan ātri laiks skrien!" un cik viegli ir iespējams pilnīgi visu palaist garām. Šī grāmata man lika pārdomāt visu, ko šobrīd esmu paveikusi un ko vēl vajag paveikt, lai nepieļautu tādas kļūdas, kā Rozija un Alekss. "Ar mīlestību, Rozija" lika man domāt. Ļoti, ļoti daudz, un tādām ir jābūt labām grāmatām.
Kas gan man nepatika?
- Know = no / nav = nau. Grāmatu lasīju divās valodās, tāpēc šim punktam ir divas puses. Stāsts ir šāds - Alekss jau no mazotnes nepareizi raksta vārdu "know/nav", un Rozija vienmēr viņam to aizrādīja. Labi, es saprotu, ja tev ir septiņi gadi, ja ir desmit, labi, varbūt vēl piecpadsmit, var jau būt, ka gramatika nav tā labākā. Tomēr tajā brīdī, kad Alekss tā rakstīja, būdams trīsdesmitgadnieks, TURKLĀT arī visiem zināms ārsts, es tam vairāk neticēju. Ja atkārto simtiem reižu, vajadzētu taču atminēties šo vienu vienīgo vārdu, pareizi? Izskatās, ka Aleksa gadījumā tā nav noticis.
- Skaidrojumi. Jā, es zinu, ka, rakstot vēstuļu formā ir savi mīnusi, un šajā gadījumā šie mīnusi bija parādīti kā uz delnas, jo tik daudzas reizes viņi savstarpēji runāja par to, kas notika pirms gadiem pieciem / desmit tikai, lai lasītājs saprastu kontekstu. Piemēram, kāds stāsta kādam: "Tu atceries to reizi, kad mēs 2005. gadā Londonā bijām uz cirku un es izgāzu to milzīgo zemeņu saldējumu tev virsū?" Un otrs atsaucas: "Jā, un tad es biju tik dusmīga un aizgāju prom!" Nopietni? Reālitātē otrs cilvēks vienkārši pateiktu "Jā, atceros" vai ko tamlīdzīgu, bet nevis atstāstītu pilnīgi visu vārds vārdā, lai mēs, lasītāji, saprastu pilnīgi visu sarunu un nerastos jautājumi. Tas brīžiem bija šausmīgi kaitinoši (piemērs gan nebija labs, bet grāmatā šadas vietas ir ļoti viegli pamanīt, tāpēc tie, kas lasīja, zinās, par ko runāju).
Tas arī ir viss. Pārējais - varoņi, sižets - bija ārkārtīgi interesanti, tāpēc par to nerunāšu, un vērtējumu lieku šādu:
9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru