Somu rakstnieces Sallas Simukas triloģija turpinās, šoreiz gan ar jauniem noslēpumiem, ar jauniem tēliem un jaunā vietā - Čehijas galvaspilsētā Prāgā. Varoņi un notikumi, kas ieskāva Lumiki pirmajā triloģijas daļā - "Sārta kā asinis" -, nu ir palikuši aiz muguras, un meitene dodas ceļojumā uz Centrāleiropu, kur cer pavadīt brīnumainu laiku vienatnē. Tomēr liktenis nepieļauj šādu iespēju - Lumiki atkal nākas riņķot noziegumu un noslēpumu mežā, meklējot patiesības pavedienus un satiekoties ar pagātnes rēgiem.
Nevarētu teikt, ka triloģijas otrā daļa man patika labāk par pirmo, tomēr tēma šajā grāmatā pavisam noteikti bija oriģinālāka. Tā kā nekad iepriekš neesmu lasījusi grāmatas par sektām, pirmā pieredze izrādījās visai interesanta.
Jau brīdī, kad Lumiki priekšā parādījās nepazīstama meitene gaišās lina drānās un nodēvēja sevi par galvenās varones māsu, biju ieintriģēta, tomēr to, ka "māsa" ir iesaistījusies sektā, es nemūžam negaidīju, līdz ar to bija ļoti aizraujoši it kā no malas pavērot Lumiki rīcību un domas šajā situācijā, un, tāpat kā iepriekš, Lumiki rīkojās pārsteidzoši gudri un veikli, uztvēra visu ar vēsu prātu un parādīja savu cīņas sparu, glābjot sektas dalībniekus no nāves. Iespējams, ja Lumiki būtu vien parasta meitene bez Šerlokam Holmsam līdzīga dedukcijas talanta (un savdabīga rakstura), šī grāmata būtu pavisam pliekana un garlaicīga.
Diemžēl šoreiz likās, ka grāmata nav līdz galam izstrādāta, ka tie ir tikai uzmetumi kaut kam daudz izvērstākam un plašākam. Nē, protams, negribējās, lai romāns ir Rotfusa "Vēja vārda" biezumā, tomēr pēc izlasīšanas palika kaut kāda nepabeigtības sajūta, it kā autore gribētu vēl ko pateikt, ielikt kādu detaļu, bet tad pārdomājusi vai vienkārši noslinkojusi.
Protams, arī tas, ka izrādījās - meitene Lenka gaišajās drānās ir tikai melojusi par radniecību ar Lumiki, man skumdināja, jo grāmatas garumā man Lenka iepatikās un būtu interesanti, ja viņa parādītos trešajā daļā, bet arī tas paslīdēja garām.
Tā kā, paņemot grāmatu rokās, gaidīju kaut ko smagu (kā nekā sektas tēma nav nekāda zemeņu vienradžu apskate), jutos iepriecināta, kad Salla Simuka visu uzrakstījusi vieglā, jauniešiem izprotamā valodā, par ko dodu lielu plusu. Iespējams, tieši raitās valodas dēļ šo grāmatu izlasīju apmēram divu stundu laikā, par ko arī paliku apmierināta, jo negribēju, lai plānās grāmatiņas lasīšana ievelkas uz nedēļu, kas noteikti pasliktinātu vērtējumu vēl par dažām ballēm, jo nozīmētu, ka darbs nepiesaista manu uzmanību.
Kopumā varu teikt, ka triloģijas otrā grāmata bija ļoti interesanta, viegla un aizraujoša lasāmviela, kas ļaus jums atpūsties pēc smagas dienas skolā vai darbā!
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru