Izskatās, ka nekur nebūs iespējas atrast kādu Džona Grīna grāmatu, kas būtu tikpat laba kā "Mūsu zvaigžņu vaina". Es jau esmu lasījusi divus no citiem viņa darbiem, bet katru reizi aizveru grāmatu ar svaigiem jautājumiem prātā: "Kas gan tur trūka? Kāpēc jau atkal esmu vīlusies?" Un uz šiem jautājumiem atbilžu man joprojām nav.
Ja runa ir par attiecībām, Kolinam Singltonam ir tikai gadījies tikties ar meitenēm, kuru vārds ir "Katrīna". Un, ja tas, ka viņš ir ticies tikai ar Katrīnām, nav dīvaini, tad katru reizi arī šīs Katrīnas viņu pamet. Kopumā - deviņpadsmit reizes. Tāpēc Kolins ir izlēmis ar savu labāko draugu Hasanu doties ceļojumā pa Ameriku un tā laikā matemātiski izveidot formulu, kas palīdzētu saprast, kādā virzienā dosies attiecības jau pašā sākumā, lai beidzot varētu atrast sev meiteni, kas viņu nepamestu pirmā.
Zinot, ka esmu liela fane Džona Grīna rakstības stilam un idejām "Mūsu zvaigžņu vainā", ar nepacietību ķēros klāt arī šai grāmatai. Tā bija plāna lasāmviela, turklāt apraksts šķita interesants, izskatījās, ka izlasīšu ļoti ātri.
Bet tā nebija.
Nesaprotu, kas vainas ir gan šim, gan otram romānam "Will Grayson, Will Grayson", bet abi darbi, manuprāt, nesasniedza savu virsotni un atstāja mani vīlušos. Nē, es nesaku, ka grāmata bija slikta, tomēr "An Abundance of Katherines" varēja tikt izstrādāts daudz prasmīgāk un detalizētāk. Piemēram, nedaudz mazāk uzsvērt visu matemātisko, un pievērsties dzīvei, jo ne visi var saprast tās formulas un ne visiem tas var šķist interesanti. Un, lai gan sākumā es centos izprast Kolina domāšanu un matemātisko loģiku, jo domāju, ka bez tā es nemaz neizpratīšu grāmatu, galu galā sanāca to visu laist gar degunu.
Kāds saprot, kas te teikts? Kāds VĒLAS saprast?
(Starp citu, meklējot šo bildīti, uzdūros arī šādai:
Un es jau neteikšu, ka tas ir gaužām dīvaini :D)
Turpinot par grāmatu. Kas tomēr man patika?
- Lindsija. Meitene kā varone bija ļoti tīkama un katru reizi, kad viņa parādījās ainā, es nevarēju beigt domāt par to, cik ļoti saskanīgi viņi ir ar Kolinu. Jā, šipoju!
- Anagrammas. Tā, manuprāt, bija Kolina visinteresantākā īpašība, jo viņš no pilnīgi jebkura vārda varēja izveidot citu vārdu (anagrammu), un grāmatas gaitā ne vienu reizi vien tās sarunas bija vislabākās.
- 49.-50. lappuses. (Lasīt no 49. lpp pēdējām četrām rindiņām) Jā, šīs divas lappuses man ir atzīmētas ar dzeltenu līmlapiņu, jo ne vienu reizi vien tajā vietā es smējos kā negudra. Lai arī tā nav pazīme, tomēr tieši šīs vietas bija manas mīlākās visā grāmatā (skolā kādiem trim cilvēkiem parādīju to dialogu un visi vēlās smieklos, tāpēc varu teikt, ka tiešām Džons Grīns ir ģēnijs).
Kopumā bija gan plusi, gan mīnusi, bet, lai arī joprojām īsti nezinu, ko par grāmatu domāju, lasīšanas procesu izbaudīju pat ļoti.
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru