Elisa Sebolda "DĀRGIE PĪŠĻI"

Elisas Seboldas "Dārgos pīšļus" vēlējos izlasīt jau ļoti, ļoti sen, likās, ka tā būs fantastiska, ņemot vērā sižeta ideju un atsauksmes goodreads lapā un, jā, arī skaisto, skaisto, skaisto vāku. Muzeju naktī pat apsvēru šo grāmatu iegādāties, bet, par milzīgu atvieglojumu (kas gan nāca tikai oktobrī), es to neiegādājos.

 

Šis ir stāsts par jauno Sjūziju Salmonu, kas, atgriežoties no skolas, tiek nežēlīgi nogalināta, un slepkava ir cilvēks, uz kuru krīt vismazāk aizdomu. Šis ir stāsts par ģimenes attiecībām un pārējo varoņu dzīvēm pēc Sjūzijas nāves.

 

Ja man tagad jautātu pārstāstīt vienā teikumā grāmatas notikumus, es noteikti teiktu kaut ko tamlīdzīgu - autore ir izdomājusi vienu vienīgu oriģinālu un vēl ne pārāk klišejisku ideju, bet visa pārējā grāmata ir tīrākais... Jūs droši vien jau sapratāt, kas.

 

Turklāt šai grāmatai varētu dot tādu nomināciju: "Darbs, kuru tu gribēji mīlēt, tomēr beigu beigās sāki ienīst".

 

 

Šajā grāmatā bija patiešām maz lietu, kas man patika, tāpēc uzreiz ķersimies klāt manām pretenzijām.

 

• Pirmais teikums. Man nez kāpēc vienmēr ir tracinājušas grāmatas, kas sākas ar to, kā galvenais varois nosauc savu vārdu un vecumu, jo tas nu nav stāstā pats galvenais. Turpretī otrais teikums bija burvīgs:

"Man bija četrpadsmit, kad tiku nogalināta."

 

 Lūk! Ja visa grāmata sāktos ar šo teikumu, es būtu stāvā sajūsmā par to, ka autore spēj ieintriģēt.

 

• Nāves cēlonis. Nu jā, vēl banālāku nāves veidu par izvarošanu autore jau nu nevarēja izdomāt (šis teikums izsaka visu manu negatīvo attieksmi par šo punktu, jā).
• Pārāk virspusēji. Domāju, ka visa grāmata bija pārāk virspusēja un pie tās varētu daudz piestrādāt. Tēliem īpaši negribējās just līdzi, dažbrīd viņi visi likās kā nedzīvi sālsstabi, nelikās, ka arī dialogi būtu pārāk ticami, drīzāk bieži vēlējos mest grāmatu pret sienu un smieties par to, ka cilvēki šādi nerunā. Sjūzija arī pati bija neemocionāla (vismaz man tā likās), nav nekādu aprakstu, kas un kā. Arī "debesis" likās izveidotas kaut kā... nepārdomāti. Labi, es vēl piedotu to, ka debesīs ir istabas biedri un dīvāni, un parki, un viss gandrīz tāpat kā uz zemes, ja vien galvenā varone to būtu pieminējusi. Tā vietā viņa vienkārši pateica, ka "debesīs" viss ir pavisam citādi. Like... WHAT?!
• Ielaušanās citā ķermenī. O jā, kad Sjūzija ielauzās uz kādu brīdi Rutas ķermenī bija... Nu, tur man patiešām nācās smieties skaļi, jo tas šajā grāmatā jau bija par daudz.
• Slepkava. Kad šo cilvēku pirmo reizi pieminēja stāstā, es jau zināju, ka viņš būs slepkava, bet neviens no tēliem gan to negaidīja. Turklāt man būtu paticis daudz labāk, ja slepkavība tiktu atrisināta un nelietis ietupināts aiz restēm. Nu, autore izlēma viņam piespriest citu sodu.

 

Kopumā liekas, ka tie arī ir galvenie mīnusi, jo to, ka grāmatā praktiski nekas nenotika, nevēlos atdalīt ar atsevišķu punktu.

 

Labi, es te runāju tikai par slikto, bet bija arī vairākas lietas, kas man patika:

 

• Sjūzijas māte neizturēja un pameta ģimeni. Šis laikam arī bija vienīgais emocionālais un ticamais moments visā grāmatā, nopietni :D
• Lindseja apprecēja Semjuelu.
• Sjūzija dažreiz "parādās" brālim Baklijam.

 

Pirms kāda laika arī sāku skatīties filmu, bet tā arī mani diemžēl neuzķēra. Centīšos kaut kad noskatīties filmu līdz galam.

 

Sekmīgs esi, tad jau labi!

 

4/10