Esmu pārliecināta, ka ikviens savā bērnībā ir iedomājies brīdi, kad visi pieaugušie izgaist un mēs spējam palikt pilnīgi vieni. Kā varam skraidīt cauri veikaliem, ēst saldumus saujām, virpuļot karuseļos atkal un atkal, un atkal, un vairāk nedomāt par to, ka būtu nepieciešams par to maksāt un ka mamma varētu pieskriet klāt pie saldumu stenda, kur tu stāvi, un rādama paķert tevi aiz rokas. "Šodien ne," viņa saka. "Šodien nevar šokolādi." Šodien nevar, nevar, nevar.
Un tagad iedomājieties, ja tā patiešām būtu noticis.
Pēkšņi visi pieaugušie, visi tie, kas rada noteikumus un nekad neļauj apēst veselu saldējuma kārbu aukstā ziemas pēcpusdienā, ir pazuduši.
Prom.
Galvenais varonis Sems atrodas klases telpā, kad pēkšņi skolotājs burtiski izkūp zilā gaisā. Viņš nodomā, ka ir palaidis garām brīdi, kad misters Trentleiks ir pametis klasi, bet pēc mirkļa atklājas viens - skolotājs tiešām ir izgaisis. Un ne tikai viņš, visi pieaugušie un bērni no piecpadsmit gadu vecuma ir zuduši kā nebijuši, un neviens nezina, kas noticis un kur visi palikuši.
Visu cilvēces pastāvēšanas laiku par bērniem vienmēr parūpējās pieaugušie. Ko gan darīt brīdī, kad viņu vairāk nav? Ko darīt ar avārijām un ugunsgrēkiem, kas notiek bērnu klātbūtnē? Ko darīt ar mājās atstātiem zīdaiņiem un maziem bērniem, un mājdzīvniekiem? Kā pagatavot ēst, ja nekad agrāk mamma nav ļāvusi tuvoties plītij?
Uz šiem jautājumiem ir jāsniedz atbildes, turklāt pēc iespējas ātrāk, jo drīz vien Semam nākas uzdurties jauniem un jauniem izaicinājumiem.
Problēmas sākas strauji - huligāni uzsāk ceļu uz varas pilno virsotni, drīz vien solās sākties karš. Sems atskārš, ka nav vienīgais, kam piemīt nekādi neizskaidrojamas spējas, un viņam tas ir jāslēpj. Turklāt ar apkārtējo pasauli notiek mistiskas lietas - pēkšņas mutācijas ietekmē dzīvniekus, apkārt pilsētai parādās nešķērsojama barjera un, šķiet, visā iesaistīta ir vienas varones Lanas atrastā Tumsa, kas līdz pat grāmatas beigām joprojām ir liela mistērija.
"Vēl pirms minūtes skolotājs stāstīja par Pilsoņu karu.
Un jau nākamajā minūtē viņš bija prom."
Un jau nākamajā minūtē viņš bija prom."
Jau no pirmā teikuma biju burtiski ierauta darbā. Tā ir māksla izteikt visa romāna ideju pirmajā lappusē, bet Maikls Grānts to ir paveicis jau pirmajā rindiņā. Ar vienu teikumu ir skaidrs darba pamats, un es uzreiz sapratu - es tiešām izbaudīšu šo grāmatu. Man vajadzēja zināt, kas notiks tālāk un ko šie vārdi izteica, līdz bija jau divi naktī un vajadzēja likt grāmatu nost, citādi aizmigtu turpat, iespiedusi vaigu lapā. Arī naktī nevarēju beigt domāt par izlasīto, jo vēlreiz un vēlreiz atmiņā atsaucās izbaudītais.
Kāpēc?
Pirmkārt - Maikls Grānts ir tik prasmīgi radījis varoņus, ka es pēc 493. lapas pāršķiršanas nespēju aptvert, ka Sems, Astrīda, Lana un pārējie ir tikai izdomātas personas. Viņu nav! Viņi eksistē tikai darba rindiņās un mūsu prātos! Bet kā? Kā tik ticami un sirdij tuvi tēli var nebūt īsti? Kad iegrimu vārdos, likās, it kā atrastos blakus Semam un klausītos, kā viņš skaļi prāto par apkārt notiekošo. Viņš ir spēcīga un daudzu cienīta personība, ko, lai cik arī necenstos, es nevarēju neiemīlēt. Tas, kā viņš pasniedza jauno pasauli, kā viņš spēja paturēt noslēpumus no mums, lasītājiem, ir brīnumaini, jo es jutos, it kā atrastos blakus puiša draugiem, kad viņš paziņoja par to, ka viņam ir spējas, kad paziņoja par saviem plāniem, un arī es tajā brīdī dziļi ievilku elpu šoka rezultātā.
"Turklāt viņa mājā bija kaut kas tāds, kas Kvinnam un jo sevišķi Astrīdai nebūtu jāredz."
Otrkārt - autors bija spējis radīt pasauli, kurā, pašai nezinot, iegāju kā ar aizsietām acīm. "Prom" bija kā ceļojums tumšā gaitenī, kur tu sāc iet piesardzīgi, bet pēc kāda laika dodies arvien ātrāk un ātrāk, domājot, ka priekšā nebūs nekādu šķēršļu, un tad - bams! - ietriecies sienā. Bams! Paklupi aiz paklāja krokas un esi uz zemes. Lai arī ir brīži, kad sāk šķist - ir atkosts grāmatas noslēpums, autors uzreiz visu pagriež pavisam citā virzienā. Domā, ka zini patieso teoriju par to, kā radusies siena, kas iekļauj visu pilsētu? Astrīda vai Sems, vai kāds cits pasaka savu teoriju. Un tad vairs nav skaidrs, vai tā ir patiesība, vai arī nav, jo šajā darbā nekad nekas nav pilnīgi skaidrs. Lasītājs klīst cauri miglai, uzzinot visu vienīgi brīdī, kad to atklāj tēli, un tas ir jebkura romāna lielākais bonuss.
Treškārt - stāstā ir perfekti sajauktas divas mūsdienās ļoti populāras sastāvdaļas - fantāzija un zinātniskā fantastika, precīzāk, apokaliptiskās iezīmes. Pamatā notikušais atgādina pilnīgu pasaules maiņu. Ir jācīnās par dzīvību, nav zināms, kas notiks tālāk un kur ir palikuši visi pieaugušie. Izmisums. Bailes. Panika. Pirms es sastapos ar fantāzijas elementiem, radās sajūta, it kā es lasītu kārtējo labo romānu ar apokalipses tematiku, bet tad Maikls Grānts iejauca fantāziju... Kāpēc gan neradīt ideju par jauniešiem ar pārdabiskām spējām? Un viņam tas ir izdevies. Reizēm saka - kas par daudz, tas par skādi -, bet šoreiz apvienojums man netraucēja. Idejas perfektā harmonijā papildināja viena otru, radot tieši to, ko autors centās panākt - darbu, kas ierauj lasītāju savos nagos un nelaiž vaļā līdz pat pēdējai lapai.
Un tas šai grāmatai bija izdevies.
9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru