Kā jau to noteikti zina visi, esmu ļoti liela vēsturisko romānu fane, it īpaši, ja tie ir saistīti ar karu, IT ĪPAŠI, ja ar 2. pasaules karu. Lasot aprakstu @goodreads lapā, uzreiz padomāju, ka tas ir tieši tas, ko es vēlos - karš un meitenes cīņa uz dzīvību un nāvi, tāpēc biju nedaudz vīlusies, kad atklāju, ka viss nav gluži tā, kā biju domājusi.
Piecpadsmitgadīgā Deizija no Manhetenas brauc uz Angliju pie savas tantes un viņas bērniem, kurus Deizija nekad nebija satikusi. Tā ir krasa dzīves maiņa, un meitenei vajag iejusties jaunajā dzīvē diezgan strauji. Bet tad tante dodas prom biznesa darījumos, un bērni tiek atstāti vieni, un nākamajā dienā pāri Londonai nolīst bumbu lietus, to okupējot nezināmam pretiniekam.
Kā jau teicu, apraksts saka vienu - karš, okupācija, izdzīvošana -, un es biju 100% pārliecināta par to, ka viss norisinās 20. gadsimta 40. gadu sākumā, tāpēc biju diezgan lielā sajūsmā, kad sāku lasīt.
Bet tad atklājās, ka pasaule, kurā biju ienirusi, patiesībā ir nākotne. Tuva nākotne, kad sākas jauns karš.
Nē, es nebiju vīlusies. Sākumā nedaudz mulsu, jo nespēju saprast, vai autore ir kaut ko sajaukusi, jo tajā laikā - esmu pārliecināta - mobilo telefonu nebija, bet jau pirmajā nodaļā Deizija pārbaudīja, vai ir atnākusi SMS no tēta. Labi, padomāju, ka varētu gadīties, ka viņa ir pieļāvusi nepieļaujamo kļūdu, tāpēc lasīju tālāk. Un tad, lapu pēc lapas, es sāku saprast, ka tas nudien nav 2. pasaules karš un esmu ierauta pasaulē, ko nudien nepārzinu.
Tas bija gan labi, gan slikti.
Labais bija tas, ka autorei nevajadzēja pārzināt visu, kas notika ar Angliju tajā laikā un viņa varēja radīt savu pasauli un laika līniju, kādu viņa vēlējās.
Sliktais savukārt bija tas, ka man kā lasītājam bija iesperts pa vēderu, jo, redz, es biju domājusi, ka lasu viena žanra darbu, bet patiesībā viss bija citādāk.
Sākumā iedziļināties notiekošajā bija samērā grūti (jo joprojām nebiju atguvusies no šoka), bet tad, pamazām, es pieradu pie pasaules, un izlasīju grāmatu trīs nakšu laikā. Varu teikt pavisam godīgi - pēc laika doma, ka tā ir nākotne, pazuda, jo nekādas tehnoloģijas netika izmantotas un to nemaz nevarēja manīt.
Plusi:
- Visiem varoņiem bija personības. Ir ļoti daudzas grāmatas mūsdienās, kur varoņi tiek izveidoti vai nu pēc jau agrāk izveidotiem šabloniem, vai arī vispār eksistē bez personības. Jā, es pati zinu, ka ir ārkārtīgi grūti izveidot personu, kas izskatās pēc īsta cilvēka (esmu pat pārliecināta, ka sešu gadu laikā neesmu uzrakstījusi ideālu tēlu, jo visi ir vai nu kaut kur dzirdētu, vai nu divdimensionāli), tāpēc es biju lielā sajūsmā, kad, kaut sākumā Deizija bija nepatīkama un riebīga, viņai bija sava galva uz pleciem un lēmumi tika pieņemti pēc dzīvē attīstījušās personības. Tas pats bija arī ar pārējiem varoņiem.
- Viegla valoda. Lai gan doma, ka grāmata par karu varētu būt viegla, ir diezgan absurda, šoreiz tā patiešām bija. Galvenais fokuss netika likts uz karu un dzīvi cīņas laukā, tāpēc Deizijas un pārējo dzīve tika aprakstīta kā reālistiskā romānā. Viņi dara visu, ko ikdienā, domāja domas gandrīz nesaistītas ar karu. Un tas pat nebija garlaicīgi!
- Nobeigums. Lai gan nobeigums bija zināms (protams, es nebeidzu vien domāt par to, ka viņiem vajadzēja izdzīvot, un mirkļos es pat sāku šaubīties, ka tā notiks), es biju apmierināta ar to, kas notika pašās beigās. Tas ir, pašās pēdējās pāris lapās. Tas, ka Deizija atgriezās Anglijā tikai pēc daudziem gadiem un tikai tad satika Edmundu, un, ka viņš joprojām nebija atguvies un piedevis meitenei par to, ka viņa pameta to vietu neatvadoties. Es nebiju to gaidījusi, tāpēc arī autorei izdevās to, pēc kā viņa tiecās - tas bija ļoti emocionāli, un es ne reizi vien notrausu asariņu.
Starp citu - ja ir izlasīta grāmata, ieteiktu noskatīties arī filmu! Tiešām fantastiska (kaut ne identiska) adaptācija.
9,5/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru