Kārtējā grāmata, kuru pirku, spontānu domu vadīta. Izlasot aprakstu, nekas neliecināja, ka tas būs reālistisks darbs, likās, ka šāda ideja ir ļoti oriģināla, taču, kad sāku lasīt, apjēdzu, ka pēc fantastikas šeit pat nesmaržo.
Pēdējo gadu laikā Makleina sevi ir dēvējusi tik dažādos vārdos un izlikusies par dažādiem cilvēkiem, ka meitene pati vairs neatceras, kas viņa īsti ir. Un tikai jaukais kaimiņu puisis ir spējīgs palīdzēt saprast, kas Makleina ir. Bet vai meitene ir tam gatava?
Šī ir pirmā Sāras Desenas grāmata, ko lasīju, bet domāju, ka noteikti ne pēdējā. Kaut arī cerēju uz fantāziju, arī reālistiskais darbs sanāca diezgan iespaidīgs (arī izmēru ziņā - galu galā grāmata ir gandrīz 500lpp bieza). Diemžēl lasīju šo stāstu pirms diviem mēnešiem un neko daudz neatceros (īpaši tāpēc, ka neuzmanības dēļ izdzēsu no telefona visas piezīmes), bet centīšos kaut ko izspiest vismaz īsai recenzijai. Tāpēc sāksim.
Nevaru teikt, ka šī grāmata ir kaut kas īpaši oriģināls un nekad nedzirdēts. Tieši otrādi: tas ir parasts jauniešu romāns par meiteni, kas pārvācas uz mazpilsētu un izrādās, ka viņai kaimiņos dzīvo burvīgs puisis. Nekā nedzirdēta, viss jau kādreiz lasīts, un tomēr man grāmata nez kāpēc patika.
Varbūt tā viegluma un mīļuma dēļ, kas karstā vasaras dienā, cepinoties saulē, arī bija nepieciešams. Varbūt tāpēc, ka Makleina atrada labus draugus un beidzot jutās kā mājās, galu galā pēdējo dažu gadu laikā viņa ir pārvākusies desmitiem reižu tēva darba dēļ.
Diemžēl es nesapratu, kādēļ galvenā varone katrā pilsētā izdomāja citu vārdu. Kaut kur Elīza, kaut kur Elizabete, kaut kur arī vienkārši Liza. Kāpēc nevarēja visur teikt savu īsto vārdu?! Ja tiktu parādīts iemesls, droši vien justos apmierinātāka.
Ak jā, jāsaka, ka man patika daži autores izveidotie tēli. Piemēram, Makleinas māte, kura pirms pāris gadiem pameta meitenes tēvu un apprecējās ar sportistu (īsti vairs neatceros, vai viņš bija futbola vai beisbola spēlētājs, bet tas nav pats svarīgākais) un tagad ļoti uzstājīgi centās satikt meitu. Jā, tas varbūt arī kaitināja, taču viņa bija kā dzīvs cilvēks.
Vēl man ļoti, ļoti patika, ka stāstā bija iesaistīta tā kafejnīca un ka visi tur veidoja projektu, kā padarīt kafejnīcu populārāku. Turklāt esmu ļoti priecīga par Makleinas tēvu, kurš beidzot atrada sev draudzeni, ar kuru negribēja šķirties jau pēc pirmā randiņa. Labi, labi, es jau paredzēju, ka Opāla ir viņā iemīlējusies un ka kaut kas viņu starpā notiks, bet tas nemaina jauko faktu.
Un vēl - patika, ka gandrīz pašās beigās, kad Makleina jau jutās lieliski šajā pilsētelē starp draugiem, viņas tēvs paziņoja, ka abiem jāpārvācas uz Havaju salām. Protams, tas meitenei un viņas draugiem bija liels trieciens, bet es priecājos, ka autore iekļāva šo pavērsienu.
Ņemot vērā šos plusus, jāuzraksta arī kaut kas neatīvs. Neesmu ļoti apmierināta ar to, ka Makleina un kaimiņu puisis Deivs tā arī nekļuva nekas vairāk kā vienkārši draugi. Un arī beigas mani neaizrāva, jo sapratu, ka Makleina nedevās ar Railiju, Deivu un vēl dažiem draugiem uz Teksasu, par ko visi runāja gandrīz vai 400 lappušu garumā. Tāpēc grāmatai dodu šādu atzīmi:
Varbūt tā viegluma un mīļuma dēļ, kas karstā vasaras dienā, cepinoties saulē, arī bija nepieciešams. Varbūt tāpēc, ka Makleina atrada labus draugus un beidzot jutās kā mājās, galu galā pēdējo dažu gadu laikā viņa ir pārvākusies desmitiem reižu tēva darba dēļ.
Diemžēl es nesapratu, kādēļ galvenā varone katrā pilsētā izdomāja citu vārdu. Kaut kur Elīza, kaut kur Elizabete, kaut kur arī vienkārši Liza. Kāpēc nevarēja visur teikt savu īsto vārdu?! Ja tiktu parādīts iemesls, droši vien justos apmierinātāka.
Ak jā, jāsaka, ka man patika daži autores izveidotie tēli. Piemēram, Makleinas māte, kura pirms pāris gadiem pameta meitenes tēvu un apprecējās ar sportistu (īsti vairs neatceros, vai viņš bija futbola vai beisbola spēlētājs, bet tas nav pats svarīgākais) un tagad ļoti uzstājīgi centās satikt meitu. Jā, tas varbūt arī kaitināja, taču viņa bija kā dzīvs cilvēks.
Vēl man ļoti, ļoti patika, ka stāstā bija iesaistīta tā kafejnīca un ka visi tur veidoja projektu, kā padarīt kafejnīcu populārāku. Turklāt esmu ļoti priecīga par Makleinas tēvu, kurš beidzot atrada sev draudzeni, ar kuru negribēja šķirties jau pēc pirmā randiņa. Labi, labi, es jau paredzēju, ka Opāla ir viņā iemīlējusies un ka kaut kas viņu starpā notiks, bet tas nemaina jauko faktu.
Un vēl - patika, ka gandrīz pašās beigās, kad Makleina jau jutās lieliski šajā pilsētelē starp draugiem, viņas tēvs paziņoja, ka abiem jāpārvācas uz Havaju salām. Protams, tas meitenei un viņas draugiem bija liels trieciens, bet es priecājos, ka autore iekļāva šo pavērsienu.
Ņemot vērā šos plusus, jāuzraksta arī kaut kas neatīvs. Neesmu ļoti apmierināta ar to, ka Makleina un kaimiņu puisis Deivs tā arī nekļuva nekas vairāk kā vienkārši draugi. Un arī beigas mani neaizrāva, jo sapratu, ka Makleina nedevās ar Railiju, Deivu un vēl dažiem draugiem uz Teksasu, par ko visi runāja gandrīz vai 400 lappušu garumā. Tāpēc grāmatai dodu šādu atzīmi:
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru