5 sērijas, ko nepabeigsim:
Sintija
""Vampīru dienasgrāmatas" ir stāsts par
skolnieci Elenu Gilbertu, kuras uzmanību
pēkšņi pievērš jaunais, mistērijas
pilnais puisis Stefans.
Tā kā Elena vienmēr iegūst visu, ko vēlas,
arī šoreiz viņa grib šo puisi savās rokās."
Es izlasīju vien pirmās divas grāmatas (tas ir - pirmās četras daļas), bet šajā sērijā kopumā ir... Cik? Trīspadsmit? Četrpadsmit? Es pat īsti nezinu.
Tad kāpēc es izlēmu mest sēriju pie malas?
1. Elena. Kā jau var saprast pēc apraksta, viņa ir gaužam egoistiska meitene gandrīz bez nekādas personības. Ja godīgi, tagad domājot par pirmajām daļām, es pat neatceros, kas viņa ir un ko stāsts mēģināja paziņot. Viņa ir iedomīga skolas "seksīgākā" karsējmetene, kas dabū visu, ko vien vēlas. Kurpes? Nav problēmu. Ieejas biļetes kādā pasākumā? Nop. Cilvēki? Nekādu problēmu
2. Ja kāds nomirst, neuztraucies. Es īsti neatceros, vai tā notika manis izlasītajās daļās, bet cilvēki, kas ir izlasījuši visu sēriju, saka, ka šajā grāmatā gandrīž neviens, kas nomirst, patiesībā nepaliek miris uz ilgu laiku. It īpaši ar galvenajiem varoņiem, jo, piemēram, Elena gāja bojā, bet Bonija ar savām maģiskajām spējām varēja viņu atvilkt atpakaļ dzīvē. Un nebrīnos, ja tāpat notika arī ar Deimonu, Stefanu un pārējiem
3.Neizprotams sižets. Ja godīgi, es pat neatceros, kāda ir galvenā sižeta līnija šim stāstam. Vai tiešam tā varētu būt "Elena mīl Stefanu, bet grib arī Deimonu, tāpēc cīnās, lai iegūtu abus"? Nē, laikam jau ne, bet neko labāku nevaru atcerēties. Šādi man atmiņā ir palikušas pirmās četras daļas!
Jamie McGuire "Beautiful"
Esmu pārliecināta, ka šī grāmata ir sliktākā, ko es pagājušajā gadā izlasīju un tas saka visu - es ij nedomāju turpināt lasīt. Nemaz nesaprotu, KĀ var ielikt vairāk par 2 vai 3 zvaigznītēm, nesaprotu arī, kādēļ vispār tika izdota šī grāmata, jo katra lappuse bija kā murgs, ko nespēju vien beigt piedzīvot.
"Treviss Medokss ir universitātes
sliktais puisis – skaisti muskuļots, tetovēts un bīstams, Ebija Ebernetija – vienkārša, klusa meitene.
Jaunieši satiekas, un sākas viņu jūtu duelis."
"Greja piecdesmit nokrāsas" jauniešiem? Jā. Tikpat neloģiski? Jā. Tikpat... Es pat nevaru izteikt vārdos to, ko prātā saka klusa, naida pilna balstiņa.
1. Ebija. Viņa ir viena vienīga naiva aita. Nopietni. Man nevajag teikt neko vairāk, jo viņas loģika ir tikpat neloģiska kā Anastasijai Stīlai. Protams, pasaulē ienāk sliktais puisis, omg, esmu iemīlējusies un man ir vienalga, ka nākotnē mūsu attiecības varētu izvērsties par elli, jo Treviss nudien nav drauga materiāls. Ir vienalga, vai ne, Ebij?
2. Trevisa ideālisms. Esmu redzējusi ne vienu vien komentāru "goodreads", ka cilvēki vēlas Trevisu savā dzīvē, jo viņš ir perfekts cilvēks. Nē! Nē! Treviss NAV normāls! Viņu vajag vest pie psihiatra! Tas, kā viņš reaģē brīžos, kad Ebija beidzot izlemj ko darīt pēc sava prāta, nav normāli. Meitene pamet dzīvokli? Treviss lauž mēbeles. Nopietni. Un to meitenes uzskata par ideālu?
3. Sižets. Tāda tur nav. Pilnīgi nopietni. Sižeta līniju ir iespējams uzrakstīt pāris vārdos: viņi izšķiras, viņi salabst, atkārtot 100 reizes.
Lorēna Keita "Eņģeļu nakts"
Šī ir viena no tām grāmatām, kas kļuva populāra tiem, kam pēc "Krēslas" buma vajadzēja kaut ko vēl, lai nebūtu tik tukšas sirdis. Ieskaitot mani. Jā, arī es tajā laikā lasīju šo grāmatu ar domu aizpildīt tukšumu vietā, kur atradās Edvards un Bella, bet tagad, pēc vairākiem gadiem, zinu, ka nemūžam neturpināšu šo sēriju. Diemžēl nespēju pamatot, kāpēc, jo pilnīgi un galīgi neatceros, par ko ir "Eņģeļu nakts", bet vienu varu teikt pavisam droši - I'm over it.
"Daniels Grigori nez kāpēc šķiet ļoti pazīstams.
Noslēpumainais, atturīgais puisis piesaista
Lūsijas Praisas uzmanību jau tajā pašā brīdī,
kad viņa to ierauga savā pirmajā dienā
pāraudzināšanas skolā “Zobens & Krusts” Savanā.
Viņš ir vienīgais gaismas stars vietā, kur ir aizliegti mobilie telefoni, pārējie audzēkņi ir jukuši un katru kustību uzmana novērošanas kameras."
Iemesli:
1. "Krēslas" bums ir cauri.
2. Eņģeļu romānu ēra ir galā.
Jā, šī bija mana mīļākā grāmata vēl pirms četriem gadiem, kad ar to stāstīju vēl literatūras stundā. Perfektas ""Krēsla" ir galā, bet man vajag mierinājumu" zāles. Bet tagad... Tas pats, ko saku par "Eņģeļu nakti" - esmu zaudējusi interesi.
"Greisa vienmēr ir lūkojusies uz
piemājas vilkiem ar lielu interesi.
Kāds vilks ar dzeltenām acīm – viņas vilks –
savukārt vēro Greisu."
1. Idejas plaģiātiskums. To gan tā īsti nevar nosaukt, jo tikai tādēļ, ka darbs ir par vilkačiem, tas nenozīmē, ka darbs ir plaģiāts. Tomēr šī ideja jau tik bieži ir izmantota, ka... lasīt paliek garlaicīgi.
2. Varoņi. Lai gan daži no tiem bija interesanti, vairāki no tiem savstarpēji likās tik līdzīgi, ka lasīt palika garlaicīgi. Mēģināju tikt galā ar pēdējo daļu, tomēr šī iemesla dēļ nespēju.
3. Vai vispār vajadzēja trīs daļas? Cik atminos, pirmās divas daļas bija tik līdzīgas, ka varēja novilkt līnijas un tās būtu vienādas. It īpaši tas, ka Sems ir vilks, bet Greisa - cilvēks, bet tālāk viņu domas mainījās uz pretējo. Un tā visu laiku. Aizliegtā mīlestība, protams. :)
Es tik ilgi domāju, ko likt pēdējā atlikušajā vietā un nespēju izlemt, jo visas idejas saistījās ar sērijām, kurām pat neesmu pabeigusi pirmo daļu. Šī grāmata ir viena no tām.
"Darbība aizsākas gandrīz mūsdienās – ļoti tuvā nākotnē. Lasītājs iepazīst neparastu meitenīti Eimiju, kuru atstājusi māte un kurai piemīt savādas spējas, un arī klasiskos varoņus un „nevaroņus” – FIB aģentus, zinātniekus, kas veic slepenus eksperimentus ar nezināmu, Bolīvijas džungļos atrastu vīrusu, un uz nāvi notiesātus noziedzniekus, kas, pašiem to neapjaušot, kļūst par bīstama medicīniska eksperimenta objektiem. Šis eksperiments līdz nepazīšanai pārvērš visu pasauli, un, izrādās, vienīgi Eimijai pēc turpat vai simt gadiem ir pa spēkam glābt izdzīvojušo kolonijas..."
1. Varoņi. Sākumā bija ļoti grūti iedziļināties tekstā, bet pēc brīža biju pieķērusies pirmās nodaļas galvenajiem varoņiem, ka vēlējos no visas sirds uzzināt, kas gan ar viņu notiks tālāk Pāršķīru lapu un... mainās varoņi. Jā, es sajutos, it kā kāds būtu iespēris man pa vēderu, jo jau atkal vajadzēja sākt lasīt no svešinieka skata un iepazīt personu. Šajā gadījumā mainītās perspektīvas visu izbojāja.
2. Lappušu daudzums. Labi, šis ir gaužam stulbs punkts, bet tas arī bija iemesls, kādēļ izlēmu nepabeigt grāmatu - pārāk bieza grāmata un pārāk maz intereses.
3. Sižets. Tiku līdz simtajai lapai un sižets bija tik garlaicīgs, ka nebija ne intereses turpināt. Tāpēc arī izlēmu likt grāmatu pie malas, tādējādi liekot malā arī visu sēriju.
Kate
Megija Stīvotera "The Wolves of Mercy Falls".
Lai cik dīvaini tas neskanētu, "Trīsas" izlasīju tikai šogad un biju uzreiz pārliecināta, ka turpinājumu nelasīšu.
Gadiem ilgi Greisa ir pētījusi vilkus mežā aiz savām mājām. Tomēr ir viens vilks ar dzeltenām acīm, bez kura meitene nevar dzīvot. Vēlāk atklājas, ka tas patiesībā ir vilkacis vārdā Sems...
Zinu, ka šai sērijai ir ļoti daudz fanu, taču, lai kā arī centos, nespēju iemīlēt šo grāmatu. Lasīju ar lielām mokām, gribēdama mest darbu pret sienu (burtiski), līdz ar to arī netaisos turpināt triloģiju.
1. Ideja. Esmu vairāk nekā 100% pārliecināta, ka ideja šai sērijai ņemta tieši no "Krēslas". Labā, jaukā meitene iemīlas sliktajā puisī, kurš izrādās pārdabiska būtne. Vienviet - vampīrs, šeit - vilkacis, bez kura galvenā varone nespēj izdzīvot ne dienu.
2. Varoņi. Greisa un Sems bija tik ļoti apnicīgi, ka bieži vien liku grāmatu malā un darīju citas (lielākoties bezjēdzīgas) lietas - spēlēju datorspēles, skatījos seriālus un tādā garā, lai tikai nevajadzētu atkal ķerties klāt šai grāmatai. Turklāt Greisa nekad nemainījās! Labi, ja varoņi patiešām stāsta garumā būtu kaut mazliet mainījuši savus raksturus un izturēšanos, grāmatu varbūt spētu nosaukt par ciešamu. Tomēr...
3. Lēnie notikumi. Jā, zinu, ka šis punkts bija arī pie pirmās sērijas/ triloģijas, bet who cares? "Trīsās" viss notika tik lēni, sākums bija tik... Tik lēns, it kā autore, rakstot grāmatu, bija pusaizmigušā stāvoklī un pamodās tikai uz beigām.
Haruki Murakami "1Q84".
Jau atkal pārskatīju savu goodreads profilu un, ieraudzījusi šo grāmatu, uzreiz sapratu, ka tā jāliek šajā sarakstā, jo sēriju pavisam noteikti neturpināšu un nekas mani nepiespiedīs.
Tātad šis ir stāsts par diviem cilvēkiem - Tengo un Aomami -, kas ir pilnīgi svešinieki, taču abi dīvainā kārtā Tokijas debesīs redz divus mēnešus, turklāt kaut kur apkārt klīst little people...
Kad ieraudzīju grāmatu bibliotēkas plauktā, biju neizsakāmi priecīga, bet ar laiku prieks noplaka, sapratu, ka esmu vīlusies un nu jau pamazām aizmirstu, kas tur notika. Pasaules slavenā autora Haruki Murakami darbs "1Q84" ierindojas mana TOP 5 WEEKEND "Sērijas, kuras nepabeigsi" 3.vietā.
1. Tēli. Viss, par ko tagad runāšu, jau ir atrodams manā recenzijā šajā pašā blogā, bet tik un tā. Atkal pieminēšu - autors noteikti centies padarīt tēlus interesantus un neaizmirstamus, tomēr uz mani tas atstājis negatīvu ietekmi. Tēli bija tik ļoti izskaistināti un ideāli, ka nespēju redzēt viņos arī sliktās īpašības.
2. Liekvārdība. Būšu pavisam godīga - šajā biezajā grāmatā izlaidu ne vienu vien lappusi, jo darbs bija tik ļoti piesātināts ar "ūdeni" jeb liekvārdību, ka nespēju to paciest.
3. Nesaistīts un neizprotams sižets. Tēli viens otru nepazīst. Tēliem ir divas dažādas dzīves. Grāmatas garumā viņu dzīves nekrustojas. Brīžiem pat šķita: "WTF, what is this?!", kas tie par little people, kāds tam visam sakars, es taču neko nesapratu! Jā, zinu, zinu, tas ir tikai ievads turpmākajām daļām, taču... Sorry, man NAV vēlmes lasīt tālāko, ja pirmā grāmata bija tik... neinteresamta.
1. Tēli. Viss, par ko tagad runāšu, jau ir atrodams manā recenzijā šajā pašā blogā, bet tik un tā. Atkal pieminēšu - autors noteikti centies padarīt tēlus interesantus un neaizmirstamus, tomēr uz mani tas atstājis negatīvu ietekmi. Tēli bija tik ļoti izskaistināti un ideāli, ka nespēju redzēt viņos arī sliktās īpašības.
2. Liekvārdība. Būšu pavisam godīga - šajā biezajā grāmatā izlaidu ne vienu vien lappusi, jo darbs bija tik ļoti piesātināts ar "ūdeni" jeb liekvārdību, ka nespēju to paciest.
3. Nesaistīts un neizprotams sižets. Tēli viens otru nepazīst. Tēliem ir divas dažādas dzīves. Grāmatas garumā viņu dzīves nekrustojas. Brīžiem pat šķita: "WTF, what is this?!", kas tie par little people, kāds tam visam sakars, es taču neko nesapratu! Jā, zinu, zinu, tas ir tikai ievads turpmākajām daļām, taču... Sorry, man NAV vēlmes lasīt tālāko, ja pirmā grāmata bija tik... neinteresamta.
Džastins Kronins "Pāreja".
Jau pirms kāda laika pamanīju sevī tādu īpatnību - dīvainā kārtā man nepatīk neviens darbs, par ko visi tik ļoti sajūsminās. Iepriekš minētās "Trīsas", "Pāreja", "Vēja vārds" un vēl daudzi citi.
Apokalipses romāns, kas aizsākas ļoti netālā nākotnē. Eksperimentu rezultātā rodas mutācijas - vampīri. Pasaulei draud bojāeja, bet nākotnē pastāv izdzīvojušo cilvēku kolonija...
Šī biezā (līdz ar to (man) grūti lasāmā) grāmata ir sadalīta divās daļās - pirmās ~400 lapas stāsta par notikumiem mūsdienās/ netālajā nākotnē, bet beigu daļā aprakstīta dzīve izdzīvojušo cilvēku kolonijā. Teikšu godīgi - "mūsdienu" daļu mocīju un galīgi neizbaudīju, savukārt mani ļoti piesaistīja nākotnes dzīve. Tad kāpēc tomēr esmu ievietojusi "Pāreju" šajā ierakstā?
1. Tēlu daudzums. Domāju, ka varēja pavisam viegli iztikt bez "ievada" jeb mūsdienu daļas, jo tā patiešām bija apnicīga. Jā, stāstīja, kā notiek mutācijas un tādā garā, bet kāda jēga? Ir ļoti daudz burvīgu apokalipses grāmatu, kur stāsts sākas gandrīz vai apokalipses vidū. Manuprāt, ja Džastins Kronins izdarītu to pašu, izdotos daudz labāks stāsts!
2. Bezjēdzīgie notikumi. No šīs grāmatas prātā nekas daudz nav palicis, bet atceros, ka bija patiešām daudz bezjēdzīgu pavērsienu (un tēlu), bez kuriem varēja iztikt.
3. Atmiņas zudums. Noteikti katrs esat pamanījuši, ka grāmatas iedalās divās kategorijās: a) "Ou, wow, šis ir ģeniāli, es to atcerēšos mūžīgi!" un b) "Meh, pagājis mēnesis kopš pabeidzu šo stāstu, bet jau neko neatceros.". Šī grāmata ierindojas "b" kategorijā, līdz ar to, pat ja es gribētu lasīt turpinājumu, man nāktos pārlasīt arī 1.daļu. Tāpēc - noup, nebūs.
1. Tēlu daudzums. Domāju, ka varēja pavisam viegli iztikt bez "ievada" jeb mūsdienu daļas, jo tā patiešām bija apnicīga. Jā, stāstīja, kā notiek mutācijas un tādā garā, bet kāda jēga? Ir ļoti daudz burvīgu apokalipses grāmatu, kur stāsts sākas gandrīz vai apokalipses vidū. Manuprāt, ja Džastins Kronins izdarītu to pašu, izdotos daudz labāks stāsts!
2. Bezjēdzīgie notikumi. No šīs grāmatas prātā nekas daudz nav palicis, bet atceros, ka bija patiešām daudz bezjēdzīgu pavērsienu (un tēlu), bez kuriem varēja iztikt.
3. Atmiņas zudums. Noteikti katrs esat pamanījuši, ka grāmatas iedalās divās kategorijās: a) "Ou, wow, šis ir ģeniāli, es to atcerēšos mūžīgi!" un b) "Meh, pagājis mēnesis kopš pabeidzu šo stāstu, bet jau neko neatceros.". Šī grāmata ierindojas "b" kategorijā, līdz ar to, pat ja es gribētu lasīt turpinājumu, man nāktos pārlasīt arī 1.daļu. Tāpēc - noup, nebūs.
Ilgi šaubījos starp šo un sēriju, kas sākas ar grāmatu "Daiļās būtnes", bet tad izlēmu - abas šīs sērijas vēl var izrādīties uz jautājuma zīmes, un varu izlemt tās turpināt, tāpēc arī atrodas pēdējā TOP5 vietā.
Kad sešpadsmitgadīgo Zoju atrod un iezīmē vampīru Pēddzinis, viņai jāpārceļas uz Tumsas Namu, internātskolu, ko visi pazīst kā vampīru vidusskolu. Zojas iepriekšējā dzīve beidzas...
Atceros, ka man ļoti, ļoti patika pirmā sērijas grāmata, burtiski izlidoju tai cauri un fanoju par to kopā ar vēl dažām klasesbedrenēm, taču tad... Sāku lasīt 2.daļu un kaut kā neaizrāva. Kā jau teicu - iespējams, iespējams, došu sērijai otro iespēju.
1. Pakaļdarinājums vai kaut kas oriģināls? Protams, sākumā liekas, ka tas tāds pakaļdarinājums vien ir, bet jau nākamajā mirklī parādās kaut kas oriģināls, un ta līkločiem cauri visai grāmatai. Neapšaubāmi - nav iespējams uzrakstīt romānu pilnīgi bez klišejām, un tomēr...
2. Rituāli un apraksti. Īpaši vairs neatceros, kas un kā bija, jo lasīju pirms kādiem 2 gadiem. Atceros vien to, ka šajā grāmatā, manuprāt, pārāk spilgti bija attēlotas divas lietas: rituāli un Zojas draugu iegūšana, bet pavisam maz pašas meitenes emociju.
3. Stulbie notikumi. Jā, bija vairāki patiešām STULBI notikumi un pavērsieni, kurus varēja izmest un kuri reālajā dzīvē pat evar notikt (piemēram, KURŠ, PIE VELNA, vidusskolā pārguļ gaiteņa vidū?????) Jā, zinu, zinu, neparasta skola un tādā garā, bet... C'moon.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru