Nīls Geimens "OKEĀNS IELAS GALĀ"

Kā jau var redzēt, šīs grāmatas vāks ir burvīgs, turklāt ļoti daudzi buktūberi runāja, ka darbs ir lielisks, tāpēc gandrīz vai lēkāju aiz laimes, kad ieraudzīju nelielo grāmatiņu bibliotēkas "ieteiktās grāmatas" plauktā. Nu, pirmais iespaids var būt maldīgs.

 

Šis ir stāsts par pusmūža vīrieti, kurš ieradies dzimtajā pilsētā uz bērēm. Viņa bērnības nams jau sen ir nojaukts, bet viņu vilina lauku māja ielas galā, kur viņš septiņu gadu vecumā sastapa savādu meiteni, vārdā Letija Hempstoka, viņas māti un vecmammu. Vīrietis gadu desmitiem nav domājis par Letiju, taču, apsēžoties pie dīķa (kuru viņa sauca par okeānu), atgriežas atmiņas par pagātni.

Atceros, ka aptuveni pirms pusotra gada lasīju Nīla Geimena "Amerikāņu dievi", un nespēju tikt tālāk par pirmajām piecdesmit lapām, tomēr tagad nez kāpēc izlēmu dot šim autoram otru iespēju (galu galā tas ir cilvēks, kuru gandrīz vai dievina liela daļa goodreads sabiedrības). Nu, esmu īpatna, jo arī šo stāstu lasīju ar lielām grūtībām (un nemetu malā tikai divu iemeslu dēļ: a) grāmatiņa ir plāna; b)lasīju Read-a-thon 11.0 laikā). Kāds tad man likās šis stāsts?

Patiesībā šajā grāmatā bija ļoti maz lietu, kas mani apmierināja un uzrunāja (to var saskaitīt uz vienas rokas pirkstiem - tas, ka viss sākās ar kaķa nāvi un tas, ka tas zēns vienu nakti kāpa lejā no mājas pa trubu pie sienas), jo gandrīz 2/3 darba lasīju ar lielām mocībām un pārlēcieniem. Laikam jāsāk ar to sliktāko.

• Daudz neatbildētu jautājumu. Visas grāmatiņas garumā man burtiski uzglūnēja desmitiem jautājumu. Gan par Letiju, gan galvenā varoņa dzīvi, gan par to pārdabisko pasauli (kas galīgi man lika mulst). Ļoti cerēju, ka beigās tomēr saņemšu visas atbildes, taču lasot bieži vien izskatījos šādi:

 

         

• Tārps pēdā = ļaunā auklīte. Šis notikums, kad galvenais varonis desmit gadu vecumā vannasistabā pats sev vilka ārā no pēdas pretīgu tārpu, likās man tik nepatīkams un, kad izrādījās, ka tas tārps ir jaunā aukle Ursula, gribēju mest grāmatu pret sienu. Jā, ar tārpu bija neparedzami. Bet. Bet, manuprāt, ikviens jau gaidīja, ka auklīte būs ļauna maita, kas pieaugušo klātbūtnē uzvedas kā eņģelītis. Okay, Nīl Geimen, neko citu jau tu nevarēji izdomāt.

• Kas tur vispār notika? Nekas! Es tā sapratu, ka 200 lappušu garumā nenotika gandrīz NEKAS. Galvenais varonis satiek Letiju, aiziet uz 5 minūtēm uz to brīnumpasauli, žēlojas par savu ļauno aukli, aukli novāc, visi ir laimīgi. Turklāt - es tā arī nesapratu, vai Letija nomira un kas ar viņu notika.

 

 

 

Un visbeidzot -

Dārgais Nīl Geimen,

 

KĀPĒC man nepatīk neviens šī autora darbs? Ne "Amerikāņu dievi", ne "Okeāns ielas galā".  Labi, varbūt problēma ir manī, bet es labprātāk ticu, ka šī autora rakstītais vienkārši nav domās man. Šaubos, ka vēl kādreiz riskēšu un došu autoram vēl vienu iespēju. Pasaulē ir tik daudz citu grāmatu un tik maz laika. Tāpēc mans vērtējums ir šāds (protams, tas ir ļoti, ļoti, ļoti subjektīvs, jo objektīvi šī grāmata ir pelnījusi mazliet vairāk):

 

3/10