Iluta Plotņikova "SALAS RĒGS"

Iemesli, kādēļ vajadzētu lasīt šo grāmatu:
1. Latviešu autore;
2. Sižeta pavērsiens grāmatas vidū;
3. ... tas viss?

Iemesli, kādēļ nevajadzētu lasīt šo grāmatu:
1. To ir pārāk daudz, lai rakstītu ievadā, tāpēc vajadzēs vien turpināt lasīt šo recenziju.

Vientulīgā sala, uz kuru sešpadsmitgadīgo Tomu pāraudzināšanas nolūkos atved viņa vecāki, glabā visai baisu leģendu. Un tieši Toms kļūs par vienīgo no visiem saliniekiem, kam būs lemts līdz galam atklāt kādu tālas pagātnes noslēpumu.

Vienu saulainu dienu (bet varbūt lija lietus?) es devos uz Rīgas Centrālo bibliotēku, lai varētu nodot jau izlasīto kaudzīti un paņemtu ko jaunu. Un kā jau katru reizi es devos pie speciālā latviešu autoru plauktiņa, kur pretim vērās kaut kas jauns, mazs un, šķiet, viegli izlasāms. Tā bija jaunās autores Ilutas Plotņikovas grāmata "Salas rēgs", kas ieguvusi balvu "Zvaigznes ABC" oriģinālliteratūras konkursā.

Kā tas izvērtās.

Es:

Vai, cik neglīts vāks. Kurš gan būtu spējīgs ko tādu radīt?

*Jau grasos doties prom, kad saprotu, ka tas ir letiņu radīts darbs*

Es:

Oho! Ir jauna latviešu grāmata!

*Paskatos anotāciju*

Es:

Izskatās tīri interesanti. Varētu izmēģināt.

*Aizeju pie bibliotekāres un pierakstu "Salas rēgu" savā "ņemšu" sarakstā*

Labi vien bija, ka šī grāmata bija tik plāna, ka spēju izmocīties cauri pāris dienu laikā. Citādi sižeta caurumi bija daudz vairāk nekā Šveices sieram. Un tas lika visam labajam iesūkties kā melnajā caurumā -

Laikam pirmais, ko teikšu, būs par to, kas mani apmierināja "Salas rēgā", lai šis vilciens strauji neslīdētu aizā:

• Fakts, ka autore ir no Latvijas;
• Darbība pēc domas norisinās Latvijā (par to būs arī tālāk);
• Straujais sižeta pavērsiens grāmatas vidū, kad atklājās, ka visi salas iedzīvotāji ir miruši.

Un tagad par to, kas lika sakost zobus.

Sākšu ar to, ka pirmais, ko es pamanīju jau, šķiet, pirmajā lapā, ir domuzīmju trūkums brīžos, kad vārds tiek pārnests jaunā rindā. Labi, es saprastu, ja tas būtu vienreiz, labi, vēl pievērtu acis,ja divreiz, jo - jā! - redaktori/korektori arī ir cilvēki. Tomēr šī problēma caurvija visu darbu. Te ir domuzīme, te nav. Man visai bieži vajadzēja pārlasīt pāris reizes, lai saprastu, vai tas ir viens vārds, vai arī divi (reizēm derēja abi varianti, tāpēc bija jāpadomā). Vai tiešam ir tik lielas grūtības šo izlabot? It īpaši, ja grasās visu darbu pasniegt sabiedrībai!

Pie sižeta caurumiem / neizskaidrotajiem sīkumiem / "viss notiek tieši tā, lai aplīdzētu Toma sižetam" brīžiem es piefiksēju šādas lietas:

• Visiem ir latviešu vārdi, kas nozīmē, ka viņi atrodas kādā salā, kas atrodas tuvu Latvijai. Sākumā nodomāju, ka tā varbūt ir Roņu sala, bet pēc apraksta šķiet, ka tā vieta ir pārāk milzīga, lai būtu mūsu vienīgā sala Latvijas tuvumā. Kur tad norisinājās visa darbība?
• Tomam ir sešpadsmit, bet vecāki īzī pīzī izlemj viņu aizvest uz vietu, kur nav skolu. Labi, labi, es saprotu, ka tā ir vidusskola, izvēles izglītības iestāde, tomēr, cik sapratu, Toms iepriekš mācījās. Kāpēc tad lai pēkšņi to pārtrauktu? Un fakts, ka uz salas tika izveidota primitīva mācību iestāde un pēkšņi Toms kļūst par priekšzīmīgu skolnieku... Nenoticēju.
• Varbūt es vienkārši nepazīstu cilvēkus, bet es nespēju noticēt arī tam, ka Toms nezināja, kas ir kuilis. Nu labi, varbūt viņš dzīvoja zem akmens.
• Bija viens kadrs, kur Toms centās saprast, vai mistiskā meitene uz salas nav vienkārši no pamatiedzīvotājiem, tāpēc viņš izprašņāja citus klasesbiedrus/skolēnus par to, vai pilnīgi visi ir skolā.

Saruna:

Toms:

Jums gadījumā netrūkst cilvēku? Neviens nav saslimis vai kaut kā tā?

Meitene:

Nu, it kā visi ir... Nē, trūkst vienas meitenes.

Toms:

*satraukts*

Kā viņa izskatās?

Meitene:

Viņai ir pelēks mētelis.

Nopietni? Tev pavaicā, KĀ izskatās cilvēks, bet pirmais, ko vari pateikt, ir, ka cilvēkam ir PELĒKS MĒTELIS?!

 (Tas, starp citu, ir arī vienīgais elements, ko Toms zina par mistisko salas meiteni - arī viņai bija pelēks mētelis).

• Reizēm man Toms atgādināja Bellu no "Krēslas". Pilnīgi nopietni. Ja neskaita to, ka viņš iemīlējās Brigitā/Lūcijā pēc divām tikšanas reizēm, no kurām vienā viņš mēgināja meiteni noslīcināt, tad viņa runas par to, ka pasaule ir slikta, viņam vajag mirt utt. mani tiešām gandrīz noveda līdz izmisumam. Ne vienu reiz vien Toms krita man uz nerviem ar savu "Es mēģināju nogalināt Lūciju, tagad man ir jāmirst" un "Pasaule ir sūdīga, man ir depresija, lieciet man mieru", līdz vienu brīdi viņš pat mēģināja izdarīt pašnāvību! Kur gan palika drosmīgais "mani neinteresē tas, ko tu saki" puisis? Jo tiešām, šis ir par tavām nenozīmīgajām problēmām, kas atgādina divpadsmitgadīgu meitenīti -

Protams, ir bēdīgi, ka tā notiek, bet šoreiz esmu pilnīgi un galīgi vīlusies latviešu autora darbā un arī atbaidošā vāka dēļ esmu spiesta likt šādu atzīmi -

2/10