Vēl vasaras sākumā biju dzirdējusi par šo grāmatu, un beigu beigās izlēmu to arī izlasīt. Atsauksmes solīja vieglu, vasarīgu lasāmvielu, ko arī saņēmu.
Šis ir stāsts par Belliju, kura katru vasaru pavada pludmales mājā, kas pieder meitenes mammas labākajai draudzenei Suzannai. Bellijai vasaras saistās ar šo māju un trim puišiem - brāli un diviem Suzannas dēliem - Džeremiju un Konrādu (kurā Bellija ir neglābjami iemīlējusies jau vairākus gadus). Tomēr šī vasara izmainīs visu Bellijas dzīvi...
Kā jau minēju, valoda bija pasakaini vasarīga un dažeiz, lasot vakarā, gribējās, lai tajā mirklī atrodos pie jūras, lai apkārt klaigā kaijas un visur skrien mazi bērni. Vai vēlies uzzināt, kas vēl man patika un - kas nepatika - šajā grāmatā? Tad lasi vien tālāk!
Manu uzmanību piesaistīja ne tikai "tagadnes" notikumi, ko Bellija pavada vasaras mājā, bet arī atmiņas no bērnības, kas paskaidroja, kāpēc šajā vasarā viss ir tieši tā. Kāpēc Bellija tik ļoti mīl Konrādu, kad bija viņas pirmais skūpsts un kāpēc viņa vairs neaicina ciemos labāko draudzeni Teilori.
Tomēr es nesapratu, kādēļ Bellija visu laiku domāja: "Esmu vienīgā meitene starp šiem puišiem, es neiederos šajā kompānijā." un tādā garā. Ja jau viņa visu bērnību pavadījusi vasaras mājā un uzaugusi blakus šiem zēniem, kādēļ ir jāizgudro visādas nejēdzības?! Manuprāt, ar puišiem dažreiz var atrast pat vairāk sarunas tematu, nekā ar meitenēm (varbūt tas tāpēc, ka arī es uzaugu zēnu kompānijā.)
Vēl es ļoti nesapratu citu izturēšanos pret Belliju. Konrāds ir tikai divus gadus vecāks, Džeremijs - vienu. Kāpēc visu laiku (uzsveru - VISU LAIKU) bija jānorāda Bellijai, ka viņa ir jaunākā māsa un vēl maziņa? Šajā vasarā viņai bija jau piecpadsmit/sešpadsmit gadu! Turklāt Bellijai vienmēr bija šāda reakcija (ko es atbalstīju):
Jā, varbūt dažreiz Bellija tik tiešām uzvedās bērnišķīgi, bet nu un tad? Tāpēc nav tas jābāž sejā katru mīļu brīdi! Nezinu, vai reālajā dzīvē tā arī notiek, ka bērnu, kurš ir tikai dažus gadus jaunāks, uzskata par baigo bēbi. Vismaz manā dzīvē tā nudien nav (ja es pateiktu brālim vai brālēnam, cik viņi bērnišķīgi, mani pakārtu ābelē ar galvu uz leju :DDDD)
Taču es ļoti priecājos, kad Bellija iepazinās ar Kameronu, kurš bija patiešām jauks un būtu meitenei labs puisis, ja vien viņa visu laiku nedomātu par savu egoistisko Konrādu (kura rīcību es arī neizpratu - vienu brīdi tēlo lielo brāli, tad paliek greizsirdīgs, tad atkal ir uzpūtenis.)
Tagad šķiet, ka esmu patiešām neapmierināta ar autores izveidotajiem tēliem, bet tas nenozīmē, ka stāsts man nepatika. Jutos ļoti sāpināta, kad atklājās, ka Suzannai atkal ir iestājies vēzis, un gandrīz sāku raudāt, gandrīz. Noteikti lasīšu arī turpmākās sērijas grāmatas, vismaz tādēļ, lai uzzinātu, kas notika ar Suzannu un arī tādēļ, lai paskatītos uz Bellijas un Konrāda turpmākajām attiecībām. Ļoti, ļoti ceru, ka turpinājumos tēli nebūs tik kaitinoši.
Tomēr es nesapratu, kādēļ Bellija visu laiku domāja: "Esmu vienīgā meitene starp šiem puišiem, es neiederos šajā kompānijā." un tādā garā. Ja jau viņa visu bērnību pavadījusi vasaras mājā un uzaugusi blakus šiem zēniem, kādēļ ir jāizgudro visādas nejēdzības?! Manuprāt, ar puišiem dažreiz var atrast pat vairāk sarunas tematu, nekā ar meitenēm (varbūt tas tāpēc, ka arī es uzaugu zēnu kompānijā.)
Vēl es ļoti nesapratu citu izturēšanos pret Belliju. Konrāds ir tikai divus gadus vecāks, Džeremijs - vienu. Kāpēc visu laiku (uzsveru - VISU LAIKU) bija jānorāda Bellijai, ka viņa ir jaunākā māsa un vēl maziņa? Šajā vasarā viņai bija jau piecpadsmit/sešpadsmit gadu! Turklāt Bellijai vienmēr bija šāda reakcija (ko es atbalstīju):
Jā, varbūt dažreiz Bellija tik tiešām uzvedās bērnišķīgi, bet nu un tad? Tāpēc nav tas jābāž sejā katru mīļu brīdi! Nezinu, vai reālajā dzīvē tā arī notiek, ka bērnu, kurš ir tikai dažus gadus jaunāks, uzskata par baigo bēbi. Vismaz manā dzīvē tā nudien nav (ja es pateiktu brālim vai brālēnam, cik viņi bērnišķīgi, mani pakārtu ābelē ar galvu uz leju :DDDD)
Taču es ļoti priecājos, kad Bellija iepazinās ar Kameronu, kurš bija patiešām jauks un būtu meitenei labs puisis, ja vien viņa visu laiku nedomātu par savu egoistisko Konrādu (kura rīcību es arī neizpratu - vienu brīdi tēlo lielo brāli, tad paliek greizsirdīgs, tad atkal ir uzpūtenis.)
Tagad šķiet, ka esmu patiešām neapmierināta ar autores izveidotajiem tēliem, bet tas nenozīmē, ka stāsts man nepatika. Jutos ļoti sāpināta, kad atklājās, ka Suzannai atkal ir iestājies vēzis, un gandrīz sāku raudāt, gandrīz. Noteikti lasīšu arī turpmākās sērijas grāmatas, vismaz tādēļ, lai uzzinātu, kas notika ar Suzannu un arī tādēļ, lai paskatītos uz Bellijas un Konrāda turpmākajām attiecībām. Ļoti, ļoti ceru, ka turpinājumos tēli nebūs tik kaitinoši.
7/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru