OF POSEIDON by Anna Banks

Kad es pirmo reizi uzzināju par šo grāmatu, nemaz nebiju domājusi, ka lasīšu, jo nāru/sirēnu/utt grāmatas nav mana saraksta augšgalā. Tad kāpēc es to izdarīju? Daudzi buktūberi teica, ka šī ir laba triloģija UN mājaslapā http://www.bookdepository.com tajā momentā "Of Poseidon" cietajos vākos bija milzīga atlaide. Kāpēc gan ne?

Galens ir Sirēnu princis, kas lielāko daļu dzīves pavada uz sauszemes, cenšoties izprast cilvēku būtību, līdz kādu dienu  sastop Emmu, uzreiz jūtot savstarpēju saikni. Viņš uzskata, ka Emma ir Poseidona pēctece, bet tikai pēc vairākiem pārliecināšanas mēģinājumiem, meitene pamazām saprot, ka ir atšķirīga.

Šī bija ļoti viegla un ātra lasāmviela, ko pabeidzu burtiski vienas dienas laikā un vislielākais iemesls, kādēļ es tik ātri tiku uz priekšu, bija atmiņas no bērnības, kad biju lielākā fane vienam nāru seriālam. Šī grāmata tik tiešām lika visām šīm patīkamajām sākumskolas atmiņām plūst no jauna, un es uzreiz vēlējos uzzināt, kas notiks tālāk un ko gan autore paveiks šajās 300 lapas pusēs.
Protams, bija pavisam skaidrs jau pirmajās nodaļās, ka problēma, kuras dēļ Emma un Galens it kā nevarētu būt kopā, tiks atrisināta, tāpēc diemžēl visas grāmatas laiku bija grūti just un pārdzīvot līdzi faktam, ka Galens Emmu iemīlēja, bet patiesībā Emma bija lemta kļūt par Sirēnu karalieni (laikam, atvainojos, ja tituls nav pareizs), tāpēc visu laiku tika teikts:

"Es nevaru mīlēt meiteni,

kas jau kopš dzimšanas ir domāta manam brālim."

Šis fakts mani ļoti apbēdināja, bet nedomāju, ka autore spētu to mainīt, tāpēc īpaši par to nežēlošos.

Bija arī, kas mani gan apmierināja, gan arī lika justies pavisam pretēji vienlaikus. Nezinu, vai to var saprast pēc iepriekš teiktā, bet grāmata ir stāstīta no diviem skatu punktiem - Galena un Emmas. Bet šoreiz, lai arī tas, ka tādējādi spēju uzzināt vairāk informācijas un tas man patika, tik un tā likās gaužām neloģiski, ka Emmas nodaļas bija rakstītas no "es" skata, bet Galena no "viņš".

Vai tas deva kaut ko sižetā?

Nē.

Vai tas mani nokaitināja?

Nedaudz.

Vai es ilgi mēgināju izprast autores domu pavedienu?

Protams!

Kāpēc gan Anna Benksa nevarēja rakstīt vienādi? Kāds varētu paskaidrot? (Varbūt to atklāšu tālākajās daļās, bet par to diemžēl šaubos.)

Tātad, kādi ir tie lielākie plusi "Of Poseidon"?

• Interesanti uzbūvēta pasaule. Es tiešām biju ievilkta viņu dzīvēs, jo gan cilvēku, gan Sirēnu dzīves bija skaisti izveidotas. Turklāt viņi bija tik atšķirīgi, ka reizēm nācās smieties skaļi!
• Pamatojums, kādēļ Sirēnas dzīvo ilgāk nekā cilvēki. Es laikam esmu stulba (vai arī vienkārši neklausījos bioloģijas stundās), bet es pavisam godīgi nezināju, ka radībām, kurām sirds pukst ātrāk, ir īsāka dzīve nekā tām, kuru sirdis ir lēnākas. Paldies, Anna Benksa!

• Emmas spējas. Lai gan tas nav nekas jauns, tik un tā fakts, ka Emma spēja sarunāties ar zivīm, bija tik fantastiski! :D es arī tā gribētu (lai gan, kurš negribētu?) Nevaru vien sagaidīt, lai uzzinātu, vai Emma spēs pārvērsties par zivi, tpu, nāru (lai gan esmu 90% pārliecināta, ka varēs).
• Nobeigums. Nē, es neko nesaku. Nop, nop. Klusēju. Beigas lika man nosēdēt ar atvērtu muti vismaz pāris minūtes! Es to nebiju gaidījusi!

8/10