Kad iegādājos šo darbu "Grāmatu izstādē" tālajā marta sākumā (jā, jā, lai arī cik dīvaini tas neliktos, bet marts jau ir tālāk nekā 2015.gads), biju lielā sajūsmā, taču tad ar katru mēnesi sajūsma noplaka un, kad beidzot izdevās pieķerties, lasīju tikai izlasīšanas pēc. Nē, es nesaku, ka nepatika, tomēr arī fane neesmu. Patiesībā pret šo grāmatu man ir dalītas jūtas, bet par to mazliet vēlāk.
Šis ir stāsts par distopisku pasauli, kurā dzīvo Kesija. Viņa tic, ka valdība pieņem pareizos lēmumus - kad un ar ko tev precēties, ko lasīt un ko skatīties, kam ticēt, kad mirt... Kesija tiek sapārota ar savu labāko draugu Ksanderu un zina, ka tā ir ideāla izvēle. Līdz viņa uz ekrāna ierauga Kaja Markhama seju un nespēj saprast, kas notiek... Valdība cenšas ieskaidrot, ka tā bija tikai kļūme, bet Kesija tam vairs netic... Tagad viņai ir jānoskaidro patiesība un jūtas pret Kaju mostas arvien straujāk...
Par spīti labajam vērtējumam (3 zvaigznītes), ko ieliku goodreads, bija pat ļoti daudz lietu, kas mani neapmierināja, ar ko arī sāksim!
- Līdzība ar citām grāmatām. Negribētos likt uzsvaru uz šī punkta, bet - šeit TIK TIEŠĀM atklāti redzama līdzība gan ar Lorenas Oliveras "Delīriju", gan ar Luisas Lorijas "Devēju". Kopiena nosaka pilnīgi visu, tāpat kā Delīrijā katram jaunietim tiek izvēlēts turpmākās dzīves partneris...
- Paredzamība un dažas neloģiskas vietas. Jā, vai autore patiešām nevarēja izdomāt kaut divus trīs neparedzamus pavērsienus, kas nebūtu tik uzkrītoši līdzīgi citām grāmatām? Iemīlēšanās neatļautā puisī (kurš pie tam arī pēc tam cieš), problēmas kopienā. Turklāt nesapratu, kādēļ vispār vajadzēja sūtīt Kesijas ģimeni dzīvot uz laukiem. Kaut kā bezsakarīgi.
- Galvenā varone. Laikam jau visas iemīlējušās meitenes uzvedas kā ļoti neuzmanīgas stalkeres un uzkrītoši pēta puisi, jo Kesija to darīja patiešām nekaunīgi. Tomēr, tomēr - dažreiz Kesijai pat nebija ne vainas, piemēram, kad viņa pateica Ksanderam, ka ir iemīlējusies citā puisī. Tas vismaz bija godīgi no meitenes puses.
- Nav vienotas stāsta līnijas, pa kuru visam jāvirzās. Tikai dažādas ainas - Kesijas saruna ar Ksanderu, Kesijas saruna ar Kaju, Kesijas pārdomas, sarunas ģimenē. Jā, šīs ainas aizved līdz tam, ka atklājas - Kesija ir iemīlējusies neatļautajā, TAČU, ja būtu šī viena līnija, kas aizvestu lasītāju līdz kulminācijai un tad atrisinājumam, stāsts liktos baudāmāks. Nezinu, tā kā šī ir triloģija, iespējams, "Matched" bija tikai ievads otrajai daļai un viss atrisināsies tikai pēdējā daļā.
Kā jau minēju augstāk, īsti nezinu, ko domāju par šo grāmatu. Šie minētie mīnusi varbūt ir ļoti svarīgi, bet nevaru teikt, ka kaut mazliet neizbaudīju darbu. Tā nebūt nebija!
Man ļoti patika, ka parādīja Kesijas vectēva bēres. Protams, man nepatīk ideja par cilvēku nonāvēšanu konkrētā vecumā, bet vismaz tika parādīts, kā dzīvo šajā kopienā.
Turklāt grāmata ir viegli lasāma un vairāki citi tēli (Kajs un Kesijas jaunākais brālītis Brems) bija pat ļoti interesanti.
Nezinu, vai lasīšu triloģijas turpinājumu. Lielākais mīnuss tomēr bija tā līdzība ar Delīriju un kaut kā negribas tērēt naudu grāmatai, kas ir viena liela klišeja. Tieši tāpēc vērtējums ir šāds:
6/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru