Neskatoties uz to, ka iepriekš pat neplānoju šo sēriju lasīt, par lielu brīnumu, man tā tik tiešām patīk, un turpinu to lasīt un izbaudīt. "Ēnu pieskāriens" ir nu jau trešā grāmata. Kāds un par ko tad ir Rozes un Lisas stāsta turpinājums?
Svētā Vladimira vampīru akadēmijas topošie dampīri gatavojas praksei, kad katram tiks piešķirts viens Moroi aizbilstamais, par kuru rūpēties dienu un nakti. Rozei katru dienu jāsastopas ar jauniem pārbaudījumiem, no prāta neiziet pirms dažām nedēļām pieredzētais gūsts Strigoi midzenī. Rozi vajā neizprotamas ēnas, kas turklāt vēl brīdina Rozi par turpmākajiem notikumiem akadēmijā...
Kad sāku lasīt šo grāmatu, likās, ka nekas nozīmīgs nenotiks - Roze centīsies atgūties pēc Strigoi gūstā pavadītā laika, sēros par draugu zaudējumu un centīsies stabilizēties. Pēc pirmajām nodaļām šķita, ka pavisam noteikti šī sērijas daļa būs pārbāzta ar depresīvu noskaņu, tomēr tad - bāc! - autore mani patīkami pārsteidza. Kā tad? Pacieties mazliet, gan visu uzzināsi!
Sākumā, iespējams, jāpiemin jau iepriekšējās grāmatas - "Salnas skartie" - recenzijas vārdi: autore jau atkal atgādināja, kas notika citās daļās. Un, ja agrāk neliela informācija par notikumiem bija pat pluss, tad šoreiz ir pilnīgi otrādi. Kāda jēga atgādināt lasītājiem, piemēram, kas ir Strigoi vampīri, ja par to stāstīts jau no pirmās grāmatas pirmajām lappusēm? Domāju, ka pat cilvēks ar švaku atmiņu atcerētos, kas tie tādi Strigoi īsti ir.
Jāsaka, ka bija vēl viena lieta, kas mani saniknoja un bija kaut kā nepierasti. Jau pirmajās divās grāmatās ļoti pieradu pie Lisas un Rozes ciešās draudzības, līdz ar to Rozes neuzticēšanās draudzenei (un citiem tuviem varoņiem) bija kas tāds, kas tiešām lika dusmoties un brīžiem neizprast galvenās varones rīcību. Viņai bija tik daudz labu cilvēku apkārt, pie kuriem Roze varēja iet jebkurā laikā, bet viņa nez kāpēc to nedarīja, izvēloties klusēt un neatklāt par saviem pārdzīvojumiem, arvien vairāk attālinoties.
Tomēr biju neizsakāmi priecīga, kad praksē Rozei uzdeva apsargāt tieši Lisas puisi Kristiānu Ozeru, ar kuru Rozei agrāk bijušas visai saspringtas attiecības. Tagad - man par lielu prieku - arvien vairāk parādījās puisis, ar kuru Rozei sākumā bija visai saspringtas attiecības.
Vēl jāpiemin skolā izplatītās baumas, kas, neapšaubāmi, ir liela stāsta sastāvdaļa. Protams, Rozei un citiem ne reizi vien nācās ciest, taču tieši baumas radīja noskaņu, ka akadēmijā mācās īsti jaunieši, nevis roboti.
Neskatoties uz pirmo daļu visai mierīgajām beigām, "Ēnu pieskāriens" noslēdzās tik tiešām episki, tāpēc: "Lūdzu, lūdzu, dodiet man turpinājumu! Es taču nemūžam nenoticēšu, ka Dimitrijs ir kļuvis par ļauno Strigoi, tas taču ir Diitrijs... "
8/10
P.S. Daži iecienīti citāti no grāmatas:
"Jūtu apspriešana atgādina dusmu valdīšanu. Tā tevi saēd no iekšienes, līdz gribas kliegt vai kaut kam iespert."
"Ja turpināsi uzvesties kā uzpūtīgs kretīns, kurš sevi uzskata par viszini, tad palaidīsi garām ko svarīgu."
"Tas, ko redzam bērnībā, ir viens,savukārt tas, ko atklājam tad, kad esam paaugušies, - pavisam kas cits."
"Mēs ne vienmēr apzināmies, ko domājam vai jūtam. Kad kāds parāda pareizo ceļu, ir vieglāk to saprast un bieži atklājas, ka tu jau zini, ko iesākt."
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru