Rozes Hetavejas un Lisas Dragomiras piedzīvojumi turpinās sērijas "Vampīru akadēmija" otrajā grāmatā - "Salnas skartie". Tagad nemirstīgie Strigoi uzbrūk Moroi vampīru arostokrātiju, tiek izziņota augstākā trauksmes pakāpe, visiem akadēmijas skolēniem jādodas uz sniegotu kalnu kūrortu, kas reizē ir domāts gan kā brīvdienu brauciens, gan kā drošības pasākums. Turklāt apburošais Dimitrijs nevēlas pamest Rozes prātu pat šādos apstākļos...
Domāju, ka man tik tiešām paveicās, jo spēju šai grāmatai pieķerties gandrīz uzreiz pēc "Vampīru akadēmijas" izlasīšanas, tomēr - vai tā bija laba doma? Daļēji jā, un daļēji nē. Kāpēc tā? Par to lasi mazliet tālāk!
Pirmkārt, otrā grāmata pavisam noteikti nebija daudz sliktāka par pirmo, jo, godīgi sakot, nereti taču gadās tā, ka triloģiju vai sēriju turpinājumus nevar ne salīdzināt ar pirmo grāmatu. Protams, ir daudz izņēmumu, un "Salnas skartie" ir viens no tiem.
Otrkārt, autore nepaslinkoja un atgādināja lasītājiem informāciju no pirmās grāmatas. Ja gadītos šo daļu lasīt pēc vairākiem mēnešiem, noteikti būtu jau ļoti daudz ko piemirsusi un atgādinājumi palīdzētu, bet manā gadījumā tas pat mazliet traucēja.
Treškārt, ļoti priecājos, ka Rišela Mīda arī šajā daļā parāda Rozes slikto pusi (un tas, manuprāt, ir ļoti svarīgi. Neviens nav ideāls, un arī grāmatu varoņiem nav jābkļūst par Mēriju Sjū.).
Piemēram, kad Roze uzzināja, ka Dimitrijs kļūs par Tašas sargu un dosies Natālijai līdzi, Roze uzreiz gribēja vīrieti sāpināt un atriebties visnežēlīgākajā veidā, kaut Dimitrijs pats ne ar vārdu neteica, ka mīl Tašu. Arī es kā lasītājs neizjutu Dimitrija un Tašas saikni un mīlestību, ko nez kāpēc redzēja Roze. Visa stāsta garumā nebija nevienas ainas, kas pierādītu abu cilvēku mīlestību. Draudzību - jā, bet neko vairāk. Līdz ar to tie bija tikai Rozes muļķīgie pieņēmumi.
Turklāt man šausmīgi riebās Rozes un citu puišu attiecības. Viņai visi burtiski karas kaklā! Pirmajā daļā Džese, tagad Meisons un Adrians Ivaškovs... Un briesmīgākais ir tas, ka Roze to lieliski apzinās un ļaujas, bet pēkšņi pēdējā mirklī apstājas. Viņa tiešām nesaprot, ka tādā veidā puišus sāpina (labi, vienu puisi - Meisonu, kurš bija tik tiešām fantastisks. Ak, nabaga Meison, kāpēc tieši tev grāmatas beigās vajadzēja iet bojā?!)
Neskatoties uz minētajiem mīnusiem, man ļoti patīk grāmatas ideja, vismaz beidzot lasītāji redzēja, ka Strigoi nav vienkārši kaut kādi izdomāti ļautiņi, bet patiesi bīstami vampīri, kas vēlas iznīcināt Moroi rasi.
Ak jā, neskatoties uz vairākiem iepriekšparedzamiem notikumiem (piemēram, ka Rozi un dažus draugus sagūstīs Strigoi vampīri un viņi kā supervaroņi beigās izlauzās ārā), man šie pavērsieni pat patika.
Ļoti viegla lasāmviela, autores valoda tik tiešām plūstoša un skaidra, un, manuprāt, ļoti apmierinošs turpinājums sērijai, tieši tāpēc vērtējums ir tāds.
8/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru