TRANSPARENT by Natalie Whipple

Bieži vien cilvēki vēlas būt neredzami vai arī jūtas tādi, kad cilvēki viņus vienkārši nepamana. Šīs grāmatas varone Fiona tāda ir pilnīgi tiešām nozīmē.
Būt neredzamai var būt gan pluss, gan mīnuss, tomēr, ja pat tēvs izmanto par ieroci saviem netīrajiem darbiem, Fiona pat ar visiem saviem trūkumiem vēlētos tikt redzēta. Tomēr pēc daudzu gadu spiegošanas un zagšanas, meitenei pietiek un viņa ar savu māti izlemj bēgt. Tā ir pirmā reize, kad meitene jūtas normāla.

Es vēl neesmu pārliecināta, ko gribu teikt par šo grāmatu, jo "Transparent" vajadzēja lasīt izaicinājuma dēļ. Tas nozīmē, ka grāmata neatradās manā "lasīšu" saraksta augšgalā. Vai man patika? Savā ziņā. Vai es domāju lasīt turpinājumu? Nezinu, varbūt. Vienīgais, ko zinu, ka otro daļu nepirkšu.

Tātad, ko es domāju?

Sākšu ar to, ka grāmatu lasīju neiedomājamu ilgu laiku. Nezinu, kas man bija lēcies, bet es laikam burtoju cauri nevis lasīju, ja jau to darīju gandrīz trīs nedēļas. Visticamāk, iemesls, kādēļ tā notika, ir tāds, ka es nevienā mirklī patiesi nepieķēros varoņiem, kā biju cerējusi. Jā, bija interesanti lasīt par Fionas centieniem dzīvot pilnīgi normālu dzīvi bez sava tēva pavadas, tomēr... Tomēr es to nejutu.

Fionas rīcība pāris reizes bija gaužām absurda (lai gan, ko es varu zināt? Varbūt viņai tas šķita normāli) Piemēram, sākšu ar to, ka viņa gandrīz pusi grāmatas centās atvairīt vienīgos cilvēkus, kas centās izturēties pret viņu draudzīgi. Labi, pieņemsim, ka viņa domāja - viņi tēlo, nevar būt, ka kāds var būt tik laipns pret mani, bet, kad Bea jau miljono reizi piegāja klāt un runāja ka normāls cilvēks, es gribēju kliegt: "KO TU DARI, FIONA? Viņi grib ar tevi draudzēties, bet tu tikai bēdz prom!" Tāpat arī trīs sīkumi, ko atzīmēšu ar dzeltenu krāsu, jo tie ir spoileri:

• Visu grāmatu Fiona liekas kā spēcīga varone, kas spēj par sevi parūpēties. Bet tad pēkšņi 152. lpp viņa slēpjas aiz Seta muguras un saka: "Please, don't let him take me!" Pagaidi, meitenīt, tu tikko centies sargāt visus savus draugus, lai tikai tavs papiņš neierastos un nenodarītu viņiem pāri, bet tagad slēpies un burtiski saki, lai ņem viņus tavā vietā?
• Dažas lapaspuses tālāk tiek atklāts, ka Sets spēj redzēt Fionu (kas, starp citu, ir vislabākais notikums visā grāmatā, jo es to NEMŪŽAM neredzēju tuvojamies!), un ko dara Fiona? Aizsvilstas un nolamā puisi, sakot, ka viņš ir meiteni izmantojis. Ak jel, meitēn, tu tikko satiki vienīgo cilvēku, kurš spēj tevi tiešām redzēt, bet tu izlem visu mest prom?
• Ar otro punktu saistīts - Fiona izlemj braukt prom tikai tādēļ, ka Sets spēj viņu redzēt. Es biju gatava aizcirst grāmatu un mest pret sienu.

Turklāt, kā gan Fiona varēja nezināt, kā viņa izskatās? Labi, es saprotu, ka acu vai matu, vai ādas krāsu, bet viņa ļoti daudz brīnījās par to, vai viņai ir viļņaini, vai taisni mati, vai to, kā izskatās seja. Nu, nezinu gan. Tas, ka tu esi neredzama, nenozīmē, ka tu nevari satvert matus un pārbaudīt, vai tie pirkstos ir taisni vai čirkaini. Vai arī, ka tavs deguns ir mazs vai liels. Tas mazliet likās neloģiski.

Kopumā ideja ir ļoti interesanta, ņemot vērā pamatstāstu (jeb to, kā cilvēki ieguva spējas). Daudzi varoņi tiešām ieinteresēja (piemēram, Beas brālis Karloss vai Sets), tomēr tas, ka nav īpaši liela vēlme lasīt tālāk, ietekmē arī vērtējumu.

6/10