Šī ir viena no grāmatām, ko sāku lasīt ne jau šķietami interesantā sižeta (tas mani sākumā atgrūda), bet gan tieši vāka dēļ! Nešaubos, ka tā bija daudziem, jo - nestrīdies pretī! - vāks ir BURVĪGS!
Stāsts ir par distopisku pasauli, kur trīsdesmit piecām meitenēm ir dota iespēja cīnīties par iespēju kļūt par prinča Maksona sirdi. Tā ir iespēja aizbēgt no vienmuļās dzīves un sākt dzīvi pilī, kur visu apkārtni klāj dimanti un citi dārgakmeņi... Amerikai Singerei šī iespēja ved tieši murgā un vissliktākais, kas var notikt, ir tikt izvēlētai. Viņa nevēlas cīnīties par troni, par Maksona sirdi, jo viņas sirds jau pieder kādam citam.
Es īsti nezinu, ko teikt. No vienas puses man šis stāsts tik ļoti patika, ka brīdī, kad atsāku lasīt, nevarēju nolikt malā līdz pat trijiem naktī. Un es pat nezinu, kāpēc tā! Tomēr no otras puses... bieži vien galvenā varone Amerika tiešām draudēja mani novest līdz nervu sabrukumam.
Sāksim ar to, ka man nepatika tas, kā autore mēģināja (brīžiem, šķiet, pat pārlieku uzbāzīgi) iesaistīt distopiskās nākotnes pasaules elementus šajā romantikas pilnajā stāstā. Labi, es varu vēl atbalstīt kastu sistēmu, jo tā realitātē var notikt, bet brīži, kad pilij sāka uzbrukt... Vai tiešām tur apkārt neapgrozās kādi sargi? Nu tiešām, tā ir PILS. Nevienu nelaist iekšā, zinot, ka jau iepriekš uzbrukumi ir notikuši. Labi, pieņemsim, ka viņi nokļuva caur tuneļiem. Aizklopēt ciet, varbūt? Man tiešam likās, ka šis futūristiskais elements nebija nepieciešams un nekas daudz nemainītos, ja, piemēram, šis stāsts būtu par alternatīvo mūsdienu pasauli. Redzēsim, kā mainīsies domas nākamajās daļās.
Vēl, kas mani visu laiku bakstīja (nepārāk patīkamā veidā) bija varoņi. Jā, bija varoņi, kas man patika, varoņi, kuriem es nenoticēju un kuri man riebās. Piemēram, kā jau minēja Kate, nedomāju, ka šādās sacensībās visas meitenes izturētos tik mierīgi un draudzīgi.
Nē. Nē. Nē. Seleste vienīgā kā nikns kaķis plūcās ar visiem, lai tikai paliktu. Man viņa riebās, protams (un arī tas, ka Maksons viņas skaidri redzamo velnišķo pusi nemanīja, ir neticami. Bet tas skaidrs, jo vajag taču nākamo daļu ļaunīti), taču Selestes personība bija ticama, par to pluss. Maksons, savukārt, bija kā pārāk perfekta prinča versija. Laipns, jauks, skaists, saprotošs un tāds, kas nemetīs Ameriku ārā pat tad, kad viņa skaidri un gaiši pateica, ka nevēlas būt ar viņu kopā.
Tomēr, kas gan man lika visvairāk sakost zobus? Amerika! Viņa ir visnepateicīgākā un visneizlēmīgākā varone, ko jebkad jebkad jebkad esmu sastapusi literārajā darbā. Lielākā daļa lēmumu bija pilnīgi neloģiski un gaužam stulbi (kurš uzdrošinātos kliegt valsts princim? Amerika! Kurš izlemtu skriet ārā no pils, kaut tas ir AIZLIEGTS? Amerika! Kurš laizītos ar savu bijušo brīdī, kad viņš parādās acu priekšā? Amerika!) Nu, izlem taču, ko tu gribi!
Kopumā ideja ir laba, tomēr nedaudz līdz galam neizstrādāta, un šī ir lasāmviela, ko var baudīt, kad negribas neko strauju un satraucošu. Tomēr iepriekš minēto mīnusu dēļ, esmu spiesta likt šādu vērtējumu.
Vēl, kas mani visu laiku bakstīja (nepārāk patīkamā veidā) bija varoņi. Jā, bija varoņi, kas man patika, varoņi, kuriem es nenoticēju un kuri man riebās. Piemēram, kā jau minēja Kate, nedomāju, ka šādās sacensībās visas meitenes izturētos tik mierīgi un draudzīgi.
"Tev ir tik skaista kleita, Amerika!"
"Vari man piekārtot matus?"
"Cik Maksons ir glīts!"
Nē. Nē. Nē. Seleste vienīgā kā nikns kaķis plūcās ar visiem, lai tikai paliktu. Man viņa riebās, protams (un arī tas, ka Maksons viņas skaidri redzamo velnišķo pusi nemanīja, ir neticami. Bet tas skaidrs, jo vajag taču nākamo daļu ļaunīti), taču Selestes personība bija ticama, par to pluss. Maksons, savukārt, bija kā pārāk perfekta prinča versija. Laipns, jauks, skaists, saprotošs un tāds, kas nemetīs Ameriku ārā pat tad, kad viņa skaidri un gaiši pateica, ka nevēlas būt ar viņu kopā.
Tomēr, kas gan man lika visvairāk sakost zobus? Amerika! Viņa ir visnepateicīgākā un visneizlēmīgākā varone, ko jebkad jebkad jebkad esmu sastapusi literārajā darbā. Lielākā daļa lēmumu bija pilnīgi neloģiski un gaužam stulbi (kurš uzdrošinātos kliegt valsts princim? Amerika! Kurš izlemtu skriet ārā no pils, kaut tas ir AIZLIEGTS? Amerika! Kurš laizītos ar savu bijušo brīdī, kad viņš parādās acu priekšā? Amerika!) Nu, izlem taču, ko tu gribi!
Kopumā ideja ir laba, tomēr nedaudz līdz galam neizstrādāta, un šī ir lasāmviela, ko var baudīt, kad negribas neko strauju un satraucošu. Tomēr iepriekš minēto mīnusu dēļ, esmu spiesta likt šādu vērtējumu.
6/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru