Patriks Ness "BRIESMOŅCILVĒKI"

"Briesmoņcilvēki" ir "Chaos Walking" sērijas trešā un pēdējā grāmata, pieliekot punktu Toda un Violas aizraujošajiem piedzīvojumiem jaunajā pasaulē.

!Ja neesi lasījis pirmās divas daļas, neiesaku arī lasīt šo recenziju!

Ir sācies karš starp cilvēkiem un ēnkājiem un visi iznīcina viens otru bez želastības. Un visam pa vidu ir Tods un Viola, kas cīnās ne tikai par iespēju dzīvot uz pasaules mierā, bet arī izglābt viens otru.

Pirmkārt, teikšu, ka šo grāmatu lasīju tik ilgi, ka pat uz roku un kāju pirkstiem nevar saskaitīt. Jā, triloģija man aizņēma vairākus gadus, līdz beidzot spēju pabeigt, un es pat nesaprotu, kāpēc. Vai man nepatika? Nē, pat ļoti patika. Vai bija grūti lasīt? Nē. Kas tad bija par problēmu?

Šī grāmata - arī pārējās daļas - man bija kā karuseļa brauciens - gadījās brīži, kad no tiesas vēlējos likt malā un lasīt ko vieglāku, bija brīži, kad naktīs modos ar domu, ka vajadzētu tūlīt pat atvērt grāmatu un ķerties klāt.

Tomēr viens gan ir skaidrs - sižeta pavērsieni sižeta pavērsiena galā. Par to lieli aplausi, Patrik Nes! Tas, kā pēkšņi sākas karš, tad atkal ir miers, tiek apšauti cilvēki, un tas, kā viss sprāgst, un es sēžu uz krēsla malas, cenšoties sevi pārliecināt: "Viņiem taču viss būs labi, vai ne? Vai ne? Lūdzu, saki, ka viss Violai/Todam/Lī/utt ir labi!"

Tātad, sākšu ar to, kas man patika/šokēja/lika pielēkt kājās un panikā skriet apkārt:

• Autors ļoti prasmīgi spēja izstiept karu 600 lapaspušu garumā un ne mirkli no tā man nepalika garlaicīgi. Bija gan brīži, kad pie divsimtās lapas sāku baidīties no tā, cik daudz vēl ir atlicis (ņemot vērā, ka pati grāmata izskatās gaužām plāna), tomēr tas nebija sižeta dēļ, jo, kaut notikumi stiepās desmitiem lapaspušu garumā, tas man nemaz netraucēja;
• Varoņi ir ļoti patīkami vai arī tieši pretēji - tik nepatīkami, ka vēlējos paņemt cirvi un viņus nomušīt, ne aci nepamirkšķinot. Šeit gan bija viens kadrs, kas man lika aizcirst grāmatu un nomest to gandrīz uz zemes, cik ļoti stulbi rīkojās Tods (saprotams kā tas kadrs, kur puisis sprādziena laikā izglāba mēru Prentisu. Nē, nē, nē, tas nebija labi (lai gan turpmākā sižeta ziņā bija, tomēr...));
• Beigas. Nē, es nesaku, ka man patika tas, ka Tods savā ziņā gāja bojā, bet šis pavērsiens bija tik negaidīts, ka apraudājos ik pēc pāris rindiņām;
• Lī. Viņš kā varonis ir fantastisks un tas, kas ar viņu notika, mani satrieca līdz pat sirds dziļumiem;
• Profesionāli izstrādāts mērs Prentiss. Varu teikt pavisam godīgi - nekad iepriekš neesmu bijusi tik ļoti apmulsusi, nespējot saprast, vai viņš kļūst labs, vai ir joprojām ir ļaunais varonis. Tik tiešām, dažos brīžos tas tika tik labi uzrakstīts, ka es NOTICĒJU, ka viņš ir labojies. Bet tad - atkal un atkal - manas cerības tika sagrautas, un es sajutos kā bērns, kas desmito reizi noticējis nejaukajiem bērniem.

Kas man nepatika:

• Beigas. Pagaidi, Sintij, vai tik tu tikko neteici, ka tev patika? Jā, bet nē. Man patika tas, kā Patriks Ness spēja mani šokēt, bet nē! Kas notika ar Todu? Kas notiek tālāk? Vai ir miers? Vai Tods izdzīvo? Vai viņi ar Violu ir kopā? Vai viņš visu atminas? Vai jaunatnācēji ierodas un grib mieru? Vai ēnkāji vairs viņus netraucē? Vai... Vai... Vai... Jā, man ir miljons jaunu jautājumu, uz kuriem nav sniegtas atbildes.

Tomēr, jā, šī grāmata ir tiešām fantastiska un visa sērija ir ar oriģinālu sižetu, patīkamie un ticamiem varoņiem un, lai arī tiek lasīts veselu mūžību, tik un tā nevaru likt mazāku vērtējumu:

9/10