Jau kopš brīža, kad Rensoma Rigsa "Mis Peregrīnes nams brīnumbērniem" tika iztulkota latviski izdevniecībā Zvaigzne ABC 2013.gadā, vēlējos to izlasīt, jo grāmatas vāks un nosaukums likās tiešām daudzsološs (jā, jā, zinu, "neskati vīru pēc cepures un nespried par grāmatu pēc tās vāka").
Tomēr izrādījās, ka šoreiz pavisam noteikti vajadzētu spriest par darbu jau pēc vāka un nosaukuma vien.
Romāns ir par sešpadsmitgadīgu puisi Džeikobu; visu mūžu vectēvs Džeikobam ir stāstījis dažādus stāstus par viņa bērnību Otrā pasaules kara laikā un par brīnumbērniem, ar kuriem vestētiņš Portmens dzīvoja vienā bērnunamā. Reiz traģisks notikums ģimenē liek Džeikobam doties uz kādu nelielu salu Velsā un sākt mis Peregrīnes un brīnumbērnu meklējumus...
Bet vai tiešām vectētiņa stāsti par brīnumainajiem bērniem bijuši patiesi? Tas Džeikobam jānoskaidro pašam...
Manu uzmanību tiešām piesaistīja interesantie (un pat īpatnie) fotoattēli visas grāmatas garumā. Manuprāt, autors ir lieliski savienojis fotogrāfijas ar tekstu, turklāt valoda un galvenā varoņa domas par visu notiekošo likās ļoti reālas, nevis izgudrotas, piemēram, kad Džeikobs bērnībā neticēja vectētiņa stāstiem par brīnumbērniem - lidojošu meitenīti, neredzamu zēnu un puisi, kurš ar vienu roku spēj pacelt milzīgu laukakmeni.
Manu uzmanību tiešām piesaistīja interesantie (un pat īpatnie) fotoattēli visas grāmatas garumā. Manuprāt, autors ir lieliski savienojis fotogrāfijas ar tekstu, turklāt valoda un galvenā varoņa domas par visu notiekošo likās ļoti reālas, nevis izgudrotas, piemēram, kad Džeikobs bērnībā neticēja vectētiņa stāstiem par brīnumbērniem - lidojošu meitenīti, neredzamu zēnu un puisi, kurš ar vienu roku spēj pacelt milzīgu laukakmeni.
Teikšu godīgi, grāmata mani "ierāva" sevī tik ātri, ka izlasīju to divu dienu laikā. Protams, es melotu, ja teiktu, ka jau no paša sākuma biju iemīlējusi šo darbu, tomēr, kad Džeikobs beidzot nokļuva uz salas, par ko vectētiņš Portmens tik daudz stāstījis, kļuva daudz, daudz, daudz interesantāk.
Es biju gandrīz par 90% pārliecināta, ka galvenais varonis ieies dziļi mežā un atradīs mis Peregrīnes namu, kur joprojām jauni un skaisti dzīvo brīnumbērni. Taču tā nenotika - pirmajās dienās Džeiks redzēja tikai vecu, pamestu māju ar milzīgu caurumu sienā, ko agrāk skaistais nams ieguvis 1940.gada 3.septembra vācu bumbvedēju uzlidojumā. Un es nemūžam negaidīju, ka šis būs stāsts par ceļošanu laikā, tomēr arī nesaku, ka man tas nepatiktu. Tieši otrādi - bija ļoti interesanti lasīt par mazo, tomēr jau astoņdesmitgadīgo brīnumbērnu dzīvi, kuri kopš Otrā pasaules kara līdz pat mūsdienām izdzīvo vienu un to pašu dienu - 3.septembri - atkal un atkal, saulainā un burvīgā pasaulē, kas tika ļoti labi aprakstīta.
Un tad vēl bija paši brīnumbērni un mis Peregrīne. Domāju, ka visi tēli šajā grāmatā tika pamatīgi izstrādāti un ticami, it īpaši mīļa kļuva Emma, kura reiz bija mīlējusi vectētiņu Portmenu, bet tagad jau pašu Džeikobu. Neapšaubāmi, arī pārējie bērni bija ļoti interesanti gan spējās, gan raksturā, piemēram, zēns Horācijs:
Nezinu, kā novērtētu šo grāmatu, ja nerastos ģeniālais pavērsiens un man par milzīgu pārsteigumu neizrādītos, ka Džeikoba psihologs, kuru zēns apmeklēja pēc notikušās traģēdijas, misters Golans, ir saistīts ar briesmoņiem, kuri barojas ar brīnumbērniem. Šo es vispār nemūžam negaidīju.
Arī grāmatas beigas man tiešām ļoti patika, jo:
a) Džeikoba izvēle. Jā, protams, bija diezgan acīmredzami, ka puisis paliks ar brīnumbērniem, tomēr viņš par to šaubījās visa stāsta garumā, tāpēc varēja taču gadīties, ka puiša izvēle (vai arī vecāku spriedums) būs pretējs.
b) Radās sajūta, ka 2.daļā notiks kaut kas vēl labāks. Pēc iespējas ātrāk gribu lto arī lasīt (ko, ļoti cerams, arī varēšu izdarīt latviešu valodā).
9/10
(Šoreiz gan ne 10, jo bija vairākas detaļas, kuras, manuprāt, bija visai bezjēdzīgas un neko stāstam nedeva.)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru