Kad uzzināju, ka būs filma ar tādu pašu nosaukumu, sapratu: man ir jāizlasa grāmata; turklāt pēkšņi visi buktūberi sāka to lasīt/pārlasīt, tāpēc arī izlēmu iegādāties šo darbu internetveikalā (bookdepository.com)
Tātad - par ko ir šis stāsts?
Kādu rītu meitene Mia, braucot mašīnā ar saviem vecākiem un jaunāko brāli Tedu (Tediju), iekļūst autoavārijā. Pēc dažiem mirkļiem Mia apjēdz, ka redz sevi no malas, guļošu sniegā. Viņas dzīve vairs nekad nebūs tāda kā iepriekš.
Sākšu jau ar to, ka nesaprotu, kāpēc man šī grāmata tik ļoti patika. Ideja ir tik parasta un patiesībā pat diezgan klišejiska, tomēr detaļas, kas pildīja stāstu, padarīja to arvien baudāmāku.
Kas tad padarīja šo grāmatu tik lielisku?
1.Varoņi. Bez šī svarīgā elementa grāmata noteikti būtu vienkārši klišejas gabals un nekas vairāk. Tomēr varoņi bija tik ļoti labi izstrādāti un patiesi, ka ļoti ātri tiem pieķēros. Katram bija gan labās, gan sliktās īpašības kā īstam cilvēkam. Piemēram, galvenajā varonē Miā man šausmīgi riebās viena lieta: viņa visu laiku pārmeta savam puisim Ādamam, ka tas nedraudzējas ar Mias labāko draudzeni Kimu. Bet kāpēc Ādamam tas būtu jādara?!
Un tad vēl bija pats Ādams, kurš izturējās tik mīļi un bija tik romantisks, ka es pati viņā gandrīz vai iemīlējos līdz ausīm.
Nedomāju, ka mūsdienās atrastos daudz tādu puišu, kuri labprātīgi uzaicinātu meiteni uz klasiskās mūzikas koncertu, pat ja tai meitenei šāda veida mūzika nozīmē ļoti daudz (un tas vēlreiz pierāda, ka Miai ir ļoti interesanta personība.)
"Stay. [...] There's something to live for. And I'm not talking about me. It's just... [...] Maybe I'm talking shit.[...] I can lose you like that if I don't lose you today. I'll let you go. If you stay." (206.-207.lpp)
Nedomāju, ka mūsdienās atrastos daudz tādu puišu, kuri labprātīgi uzaicinātu meiteni uz klasiskās mūzikas koncertu, pat ja tai meitenei šāda veida mūzika nozīmē ļoti daudz (un tas vēlreiz pierāda, ka Miai ir ļoti interesanta personība.)
Arī Mias jaunākais brālis Tedijs nepalika nepamanīts un neiemīlēts. Īpaši mīļi un pa daļai pat smieklīgi ir šie mazā zēna vārdi:
"I'm gonna be eight in December. Then you'll have to call me 'Ted'." (198.lpp)
Man liekas, es varētu ļoti ilgi runāt par tēliem šajā grāmatā, jo tie tiešām bija burvīgi. Priecājos, ka Miai bija tik labas attiecības ar vecvecākiem.
2. Pasaule Miai apkārt. Jā, teikšu godīgi, man ļoti patika, ka Mias pasaulē tiešām liela loma bija mūzikai. Viņa spēlē čellu, viņas mīļotais puisis Ādams ir ģitārists, bet tēvs agrāk spēlēja bungas kādā grupā. Patiesībā man (pavisam nemuzikālam cilvēkam) tas likās ļoti fascinējoši, jo ne vienmēr (patiesībā diezgan reti) bērni seko vecāku pēdās.
3. Emocijas. Šī grāmata tik tiešām liek aizdomāties par dažādām lietām, piemēram to, ka jebkurā minūtē (pat sekundē) mēs varam zaudēt savus mīļos uz visiem laikiem, taču mēs par to nemaz neaizdomājamies un necienām to, kas mums ir, kamēr tas nav zaudēts.
Protams, bija arī vairākas lietas, kas man nepatika, par ko arī nelieku maksimālo vērtējumu:
1. Lai arī cik ļoti nepieķēros tēliem, nespēju raudāt. Biju diezgan pārsteigta, ka autoavārija notika jau pašā, pašā grāmatas sākumā (jā, man gribējās iepazīties ar tēliem ne tikai no Mias atmiņām, bet arī no kādas reālas situācijas (ne tikai no liktenīgā rīta sarunas virtuvē.).)
2. Īsti nesapratu, kāpēc brīdī, kad Mia bija slimnīcā, uzgaidāmajā telpā sēdēja burtiski miljons visdažādāko radinieku (kuri, patiesībā, Miai šajā mirklī nepalīdzētu), bet Ādamu, kad viņš gribēja apciemot meiteni, neparko nelaida iekšā, kaut tieši šis puisis meitenei nozīmēja ļoti daudz.
Tomēr droši varu likt šādu atzīmi:
8/10
P.S. Arī Sintija ir izlasījusi un novērtējusi šo grāmatu. Spied šeit.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru