IF I STAY by Gayle Forman

Nākamais rīts pēc grāmatas izlasīšanas un esmu gatava par to runāt. Sākšu ar to, ka šī grāmata ir par septiņpadsmitgadīgo meiteni Miu, kas vienu dienu, braucot ar vecākiem un jaunāko brālīti, iekļūst traģiskā negadījumā. Kad meitene atver acis, viņa saprot, ka vairs neatrodas savā ķermenī un uz visu notiekošo lūkojas no malas - uz knapi izdzīvojušo sevi, uz visu mainījušos dzīvi un to, cik daudzus cilvēkus skar šāds negadījums. Pirms nelaimes Mia bija meitene, kas savu ikdienu pavadīja pie čella, kas klausījās klasisko mūziku un izbaudīja dienas ar savu draugu Ādamu. Pēc tam viss bija mainījies.

Šo grāmatu lasīju tiešām ilgi, kaut mana "goodreads" lapa saka pretējo. Lasīju pa vienu nodaļu dienā, reizēm divās, tāpēc pat nezinu, vai tas ir pozitīvi vai ne. Par "If I Stay" uzzināju, kad Kate man parādīja filmas treileri un tas izskatījās tik interesants un sirdi plosošs, ka vajadzēja vien iegūt savā īpašumā.



Teikšu godīgi - nebiju vīlusies. Zinu, ka ir cilvēki, kam nepatīk birdināt asaras grāmatās, jo tas liek viņiem justies nožēlojami, jā, tā tas ir. Iedomājieties, kā tas būtu transportā? Raudāt, kad visapkārt sēž/stāv desmitiem svešinieku? (Tā man gadījās, kad lasīju Džona Grīna "Mūsu zvaigžņu vainu" . Ticiet man, nav tā patīkamākā sajūta šņukstēt un just skatienus duramies pakausī (un ne tikai)) Esmu viens no tiem cilvēkiem, kas dievina, ka grāmata vai filma, vai seriāls rada spēcīgas un bieži vien arī sāpju pilnas emocijas, jo tas parāda, cik ļoti prasmīgs ir autors, ja tiešām spēj iekustināt tās mazās, trauslās stīgas sirdī.

Un, jā, šajā grāmatā es raudāju ne vienu reizi vien. Kāpēc tā, Sintij? Kas bija tik ļoti mokošs, lai ļautu asarām mērcēt telefona ekrānu?

Pirmkārt, es kļūstu ļoti emocionāla, ja ir kāda aina (vienalga, vai filmā, vai grāmatā, vai seriālā, vai dzīvē) ar veciem cilvēkiem, kas cieš. Un "If I Stay" diezgan lielu lomu aizņēma Mias vecvecāki, kas nāca pie viņas un runāja ar meitene tā, it kā tiešām viņa klausītos. Šīs sarunas, šīs domas mani tiešām salauza, tomēr visvairāk ļāvu asarām vaļu tieši ainā, (savā ziņā spoilers, lai gan nekas īsti netiek pateikts) kur pie Mias ir ieradies vectēvs un viņš saka šādus vārdus:

"Its okay", he tells me. "If you want to go. Everyone wants you to stay. I want you to stay more than Ive ever wanted anything in my life." His voice cracks with emotion. He stops, clears his throat, takes a breath, and continues. "But thats what I want and I could see why it might not be what you want. So I just wanted to tell you that I understand if you go. Its okay if you have to leave us. Its okay if you want to stop fighting."

Otrkārt, brīdī, kad Mia atklāja, ka viņa ir palikusi pilnīgi viena savā ģimenē, ka, ja viņa izlems palikt, nebūs neviena, kas varētu Miu sagaidīt - ne mammas, ne tēta, ne brālīša... Šīs sajūta, ka cilvēki, ko mīli, aiziet no tavas dzīves, tik ļoti spēcīgi iedūra sirdī, ka vēl vairākas stundas nespēju aizmigt un par to vien domāju. Kā gan būtu, ja tā notiktu ar mani? Vai es izlemtu palikt vai dotos prom?
Tomēr, vai es liktu tik ļoti augstu atzīmi, ja runa būtu tikai par emocionālo pasauli? Nedomāju vis. Tāpēc, kas ir tās lietas, kas lika man nospiest piecas zvaigznītes "goodreads" lapā un te ielikt 10 no 10 ballēm?

• varoņi bija ļoti baudāmi un ticami. Ļoti patika Mias vecāki, viņi likās kā reāli cilvēki, ko varētu satikt uz ielas nevis kartonā grebti silueti. Tāpat arī Mia. Viņai bija visas īpašības, kas parāda, ka varone ir patiesa;
• attiecības. Liekas, ka šī ir pirmā grāmata, kur attiecības starp Miu un Ādamu jeb diviem galvenajiem mīlniekiem nav perfektas. Nav tā, ka Mia dievinātu Ādamu, tāpēc cīnītos par to, lai nokļūtu atpakaļ pie viņa, jo viņš ir meitenes dzīve utt. Nē, Mias atmiņās var redzēt, ka meitene reizēm domāja par to, ka viņi nudien nav saskanīgi, ka viņi nemaz nevar būt kopā, un pat pēdējās lapās vēl nebija izlēmusi, vai grib pat viņa dēļ atgriezties dzīvē. Tas bija ļoti efektīvi;
• spoileri, kas nemaz neizrādījās spoileri. Man liekas, ka šī ir pirmā reize, kad tā gadījās, bet es pirms lasīšanas netīšam izlasīju, ka it kā viss notiekošais izrādīsies sapnis, bet tad es izlasīju visu grāmatu un tas izrādījās nepatiesi. Un tad es sēdēju ar "KO?" izteiksmi vēl ilgi. :DDD;
• atmiņas un realitātes ainas bija ļoti labi sakombinētas un lasot nelikās, ka būtu pēkšņi pārrauts kadrs uz pusēm. Ainas saplūda kopā perfekti un tas, manuprāt, ir tiešām ļoti grūti paveicams.

Protams, bija arī mīnusi (manuprāt abas daļas pavisam mierīgi varēja apvienot vienā, jo pirmā daļa tā arī nebeidzās), bet es pavisam godīgi varu likt šai grāmatai:

8/10