DON'T DATE ROSA SANTOS by Nina Moreno

Ja godīgi, es nemaz neatceros, kur uzzināju par šo grāmatu, bet šis noteikti ir viens no tiem romāniem, par kuru neesmu dzirdējusi runājam nevienu grāmatu blogeri, lai gan tā ir diezgan nesen iznākusi (2019. gada maijā), un parasti par jaunajām grāmatām runā ļoti daudzi buktūberi, tomēr „Don’t Date Rosa Santos” šī ‘slava’ kaut kā pagāja secen, lai gan, manuprāt, tā ir ievērības cienīga.

Kā jau var spriest pēc nosaukuma, šis ir stāsts par meiteni vārdā Roza Santos. Pirms daudziem gadiem viņas vecmamma ar vectēvu devās bēgļu gaitās mazā laiviņā no Kubas uz Ameriku, un tajā naktī viņas vectēvs gāja bojā, un izdzīvoja tikai viņas vecmamma, ko viņa sauc par Mimi, un viņas mamma, kas tobrīd bija vēl pavisam maziņa. Astoņpadsmit gadus vēlāk, jūrā gāja bojā Rozas tēvs, kad viņas mamma vēl bija stāvoklī. Viņu ģimenes ‘leģenda’ vēsta, ka Santos ģimenes sievietes ir nolādētas un ikviens jūrnieks, ko viņas mīlēs, ies bojā. Tomēr tagad, kad Rozai ir astoņpadsmit gadi un viņa satiek noslēpumaino, bet izskatīgo jūrnieku Aleksu, viņa nespēj pretoties savām jūtām, pat ja tas nozīmē briemsas...

Mani jau no paša sākuma ļoti ieintriģēja grāmatas ideja. Man ļoti patīk stāsti, kas notiek mazās pilsētiņās pie jūras, bet vēl vairāk man patīk stāsti par okeānu un jūrniekiem, un esmu ļoti priecīga, ka to izlasīju.

Pēc smagās „The Librarian of Auschwitz”, man gribējās izlasīt kaut ko vieglu un ātru. Neteikšu gan, ka man izdevās šo salīdzinoši plāno grāmatu izlasīt baigi ātri, lai gan rakstīšanas stils ir ļoti raits un notikumi virzās uz priekšu strauji. Man tomēr šķiet, ka man ir uznācis kaut kāds reading slump, turklāt ne tikai lasīšanā, bet arī visās citās lietās, jo neko citu negribas darīt, kā vien skatīties seriālu un youtube video par iepirkumiem Aliexpress.

Tomēr šī grāmata man ļoti patika. Man patika, kā grāmatā tika attēlota mazā pilsētiņa, kurā dzīvo tik daudzi imigranti no Kubas. 

Manuprāt, autore ļoti labi parādīja viņu temperamentu, lai gan, ja es nemācītos spāņu valodu, man brīžiem būtu neskaidrs, ko daži varoņi saka, jo blakus angļu valodai ļoti bieži izskan frāzes spāniski, bet, pat ja jūs necik nezināt spāņu valodu, tekstu nebūs pārāk grūti saprast, jo uz šīm spāņu frāzēm tiek atbildēts angliski un var nojaust, ko iepriekšējais varonis ir teicis.

Man tāpat ļoti patika attiecības Rozas ģimenē, kas ir diezgan saspīlētas un katrai no Santosu sievietēm ir savi noslēpumi, ar kuriem viņas baidās dalīties. Rozas māte visu laiku aizbrauc un atgriežas pēc pāris mēnešiem uz dažām dienām, Rozas vecmamma nekad nerunā par savu dzīvi Kubā un ir izslēgusi šo valsti no savas dzīves, jo tā ir vieglāk, un arī galvenajai varonei Rozai ir daudz noslēpumu, kurus viņa nespēj atklāt, lai gan grāmatas gaitā daudzi no tiem tiek atklāti un daudzas problēmas atrisinātas.

Vēl man ļoti patika, kā autore attēlo viņu bailes pret jūru. Ja citiem cilvēkiem jūra ir kaut kas fantastisks un skaists, tad Santosu sievietēm tā asociējas ar bailēm un traģēdijām. 

Astoņpadsmit gadu laikā, Roza tā arī nekad nav gājusi uz jūru un, tikai iepazīstoties ar Aleksu, viņas bailes sāk mazliet norimt.

Vēl gribētos pieminēt, ka šī grāmata man likās diezgan emocionāla, it īpaši uz beigām, kad man pat acīs saskrēja asaras, kas nenotiek bieži. 

Kopumā man šī grāmata ļoti patika. Tā ir viegla un laba lasāmviela, kad gribas kaut ko vieglāku, īpaši pēc kāda smaga vēstures romāna vai fantāzijas.

8/10