MĪĻĀKĀ OBLIGĀTĀ LITERATŪRA #1

Sāksim ar to, ka man riebjas obligātā literatūra. Nav jau tā, ka visa skolā / universitātē uzdotā literatūra ir slikta. Visdrīzāk tā ir kāda mana personiskā psiholoģiskā problēma - nepatika jau no sākta gala pret to, ko spiež darīt / lasīt. Tomēr šo trīspadsmit gadu laikā ir bijušas arī grāmatas, kas man tīri labi iepatikušās, tāpēc izlēmu ar tām padalīties. Un, tā kā mācos filoloģiju (kas nozīmē, ka jālasa būs vēl dikti daudz), ceru, ka šis nebūs vienīgais šāda veida ieraksts un parādīsies jauni darbi, kas man patiks. 

P.S. Šajā sarakstā pieminēšu arī dažas grāmatas, ko pirmajās klasītēs lasīju vasaras laikā un kas līdz pat šim brīdim palikušas atmiņā. 

1. Luiss Sepulveda "Stāsts par kaiju un par kaķi, kurš tai iemācīja lidot". Viena no bērnības mīļākajām grāmatām! Atceros, kā vasarā paņēmu šo grāmatu no bibliotēkas un, izlasījusi dažu stundu laikā, tajā pašā dienā skrēju atpakaļ uz bibliotēku, lai nodotu. Tiešām likās ļoti interesanta un mīļa lasāmviela.
2. Eleanora H. Portere "Polianna". Vēl viena ļoti mīļa vasaras obligātās literatūras grāmata, ko atceros pat šodien - kādus desmit gadus vēlāk.
3. Kristiāne F. "Mēs, Zoo stacijas bērni". Šī vairs nav tā mīļākā un jaukākā lasāmviela bērniem, tomēr tas nenozīmē, ka grāmata nav laba. Šis ir autobiogrāfisks stāsts par to, kā autore sāka lietot narkotikas un kā atbrīvojās no šīs atkarības. Stāsts papildināts arī ar diezgan baisām bildēm, bet atceros, ka lasīju šo darbu vairākas reizes, tātad man tas patika. 
4. Klāvs Elsbergs. Dzeja. Pateicoties skolai, atradu savu mīļāko dzejnieku. Patīk man tie Elsberga dzejoļi, un ne ar ko viņš nav sliktāks ne par Raini, ne vēl kādu dižu latvju dzejnieku.
5. Jānis Ezeriņš. Noveles. Kādā no vidusskolas klasēm lasījām Ezeriņa noveles, un atceros, cik interesantas tās likās. Gan "Kaprači", gan "Mērkaķis", gan citas, kuru nosaukumus tā uzreiz nespēju atcerēties. 
6. Aleksandrs Čaks "Spēle ar dzīvību". 12. klasē lasījām Čaka dzeju, un atceros, ka nebiju sajūsmā, tomēr pēc dzejas vajadzēja izlasīt arī Čaka stāstu "Spēle ar dzīvību", kas man nez kāpēc ļoti iepatikās. Tā ka - ne vienmēr autors ir slikts. Vienkārši kādam patīk rakstnieka dzeja, kādam - proza. Atceroties to pašu Ezeriņu - viņa dzeja man likās dīvaina un neveiksmīga. 
7. Kārlis Skalbe "Pasakas". Vidusskolā lasījām Skalbes pasaku krājumu un katram vajadzēja analizēt vienu pasaku. Atminos, ar kādu prieku gan lasīju, gan veidoju prezentāciju par savu izvēlēto Skalbes pasaku "Jūdass". Kā izrādījās, pasakas bieži vien nav domātas tikai bērniem (un dažkārt pasakas vispār nav domātas bērniem).
8. Gunars Janovskis "Sōla". Noteikti mana visu laiku mīļākā obligātās literatūras grāmata. Kad uzdeva izlasīt visu grāmatu, žēlojos, cik tā gara (haha, tagad pēc "Mērnieku laiku" 500 lapām jau zinu, ka 150lpp nav nemaz tik gara obligātā literatūra). Lasīju šo grāmatu ar tik lielu aizrautību, nespēdama atrauties. Noteikti iesaku, pat ja tā nav jūsu skolas programmā!

Kā izrādās, gadu laikā esmu izlasījusi ne mazumu obligātās literatūras, kas man iepatikās un atstāja atmiņā kādu pozitīvu noti no visām tām literatūras stundām. Ceru, ka drīz salasīsies vēl tāds sarakstiņš, kur varēšu minēt jau universitātē lasīto. Ja arī jums ir kāda mīļākā obligātās literatūras grāmata no skolas laikiem, droši padalieties komentāros, būs interesanti palasīt, kas tad citiem palicis atmiņā.