Pēdējā laikā dzirdēju par šo grāmatu ļoti daudz labu atsauksmju, un nolēmu pamēģināt, it īpaši pēc tam, kad dabuju to pa lēto no ibook.lv. Un es nepaliku vīlusies!
Skārleta nekad nav devusies prom no mazās saliņas, kurā visu mūžu dzīvojusi ar savu jaunāko māsu Tellu un viņu ļauno tēvu. Tagad Skārletas tēvs ir atradis meitai līgavaini, un meitenei šķiet, ka viņas sapņi kādreiz ieraudzīt Karavalu - ceļojošo performanci, kur skatītāji piedalās spēlē - ir beigušies. Taču pēkšņi Skārleta iegūst ielūgumus uz Karavalu, un viņas māsa aizvilina meiteni prom no viņu salas. Drīz vien izrādās, ka Skārletas māsa ir nolaupīta un šī gada spēles uzdevums ir atrast Tellu...
Teikšu godīgi - no sākuma biju pamatīgi vīlusies. Grāmata lasījās ļoti ātri, bet kaut kā nejutos "ievilkta" notikumos, un tikai apmēram pusē patiešām sāku just līdzi varoņiem un izbaudīt to, ko lasīju.
Jau pirms kāda laika sapratu, ka mani vairs nevelk uz grāmatām par maģiju. Tās vienkārši nav domātas man. Taču šī grāmata nebija tikai par maģiju, patiesībā no maģijas tajā bija pat ļoti maz, līdz ar to tas mani tikai iepriecināja.
Vispār man ļoti patika ideja par šādu ceļojošu spēli, un citi lasītāji šo grāmatu salīdzināja ar "Nakts cirku" un "Ūdeni ziloņiem", un abas šīs grāmatas man pietiekami labi patika, tāpēc tas bija vēl viens iemesls dot šai grāmatai iespēju.
Protams, bija lietas, kas man nepatika un pie kurām varētu piekasīties. Pirmkārt, jau minēju to, ka ilgi nespēju "iebraukt", otrkārt, Skārletas un Tellas tēva ļaunums likās mazliet nereāls, lai gan, manuprāt, tas tika labi parādīts. Vēl dažreiz krita uz nerviem Skārletas tēls - viņa bija tik pašaizliedzīga un visu laiku uztraucās tikai par savu māsu, pat bija gatava izdarīt pašnāvību, lai tikai izglābtu Tellu. Protams, ir labi uztraukties par saviem brāļiem un māsām (es arī noteikti būtu gatava uz daudz ko, lai glābtu savus brāļus), bet šajā grāmatā tas dažkārt bija pārspīlēti, tāpēc arī mazliet krita uz nerviem. Like... Kāpēc viņa neraizējās par sevi?
No tā, kas man patika:
- Karavala vadītāja Leģenda dzīvesstāsts, kas labi parādīja viņa rīcības motīvus.
- Džulians.
- Skārletas un Džuliana attiecības, kas attīstījās pietiekami lēni, lai nebūtu insta-love.
- Pietiekami trakulīgā Tella, kura, atšķirībā no Skārletas, vismaz gribēja izbaudīt dzīves jautrību un redzēt pasauli. Nē, es saprotu, ka pēc dzīves ar tik ļaunu tēvu, Skārletai vienkārši gribējās drošību, bet bija jauki redzēt, ka māsas ir pilnīgi atšķirīgas.
- Leģenda izskata izmaiņas. Katru spēli viņš mainās tā, ka neviens nezina, kā viņš izskatās patiesībā.
- Skārletas un Tellas tēva ierašanās uz Karavalu un tas, ka Skārleta tomēr neapprecējās.
Godīgi sakot, man patiktu, ja šī grāmata būtu standalone. Man šķiet, ka varēja visu nobeigt, un stāsts būtu ļoti labs, bet, tā kā nākošgad vai kaut kad ap to laiku iznāk turpinājums, es noteikti gribēšu redzēt, kā turpinās Skārletas, Džuliana un Tellas stāsts.
9/10
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru