Maikls Grānts "BADS"

Par šo sēriju pirms lasīšanas nebiju dzirdējusi neko labu. Te viens teica, ka līdzīgu sajūtu dod kā Sūzenas Kolinsas "Bada spēles", te cits, ka līdzinās Veronikas Rotas "Citādie" triloģijai, te vēl kāds komentē, ka sērijā ir lielāki sižeta caurumi nekā Šveices sierā. Man nav ne jausmas, ko tie lasītāji bija saskatījuši, vai, kāpēc tik daudz naida tika vērsts pret šīm grāmatām, tomēr pavisam droši varu teikt, ka Maikls Grānts ir ģēnijs, kas radījis tikpat ģeniālu sešu grāmatu sēriju, kas paliks manā atmiņā vēl ļoti ilgi.

Ir pagājuši jau trīs mēneši, kopš pāri Perdidobīčai ir nokritis kupols un pilnīgi visi, kas bija vecāki par piecpadsmit, ir izgaisuši, un jau vairākas nedēļas IBJZ atlikušie bērni saprot, ka tuvojas bads, jo visi pārtikas krājumi ir tuvu izsīkšanai. Tomēr neviens negrib strādāt, bērni ir izlaidušies slinkumā un turpina izšķiest visu, kas pieejams mājās, viņiem šķiet, ka problēmas atrisināsies pašas no sevis. Turklāt arī Tumsa turpina vilināt bērnus, arvien vairāk atrodoties citu prātos, un sakot, ka ir badā un tumsā...

Tāpat kā pirmā daļa "Prom", arī "Bads" mani ievilka savās ķetnās jau pirmajā lappusē. Ir taču zināmas grāmatas, kas nemanot tiek izlasītas burtiski dienas laikā? Jā, tad arī Maiks Grānts ir tādu radījis, jo, sākot lasīt pirms gulētiešanas, attapos pusdivos naktī ar jau izlasītām trīssimt lappusēm, un vienīgais iemesls, kādēļ neieniru atpakaļ tekstā, bija nākamajam rītam uzliktais modinātājs. Tāpat kā iepriekšējā grāmatā, arī šī bija piepildīta ar visu, kas vien iespējams. Spriedze? Ir! Mīlestība? Šķipsniņa arī! Pārdabiskais? Protams! Un kā ar apokaliptisko sajūtu, kas liek justies, it kā nebūtu ēdusi vairākas dienas, lai arī pirms pāris stundām tika baudītas vakariņas? Kur nu bez tā!

Pabeidzot "Prom", bija visai grūti iedomāties, ko vēl autors varētu pievienot, lai nebūtu par daudz, jo, kā varēja lasīt iepriekšējāš grāmatas recenzijā, es biju visai pārsteigta, cik veiksmīgi viņš bija varējis savienot pārdabisko ar apokaliptisko, fantāziju un vēl dažāiem sīkumiem, kas, manuprāt, nemaz negāja kopā. Mutācijas, spējas, spriedzes pilni skati... Tomēr, protams, es kļūdījos, domādama, ka nav iespējams pievienot kaut ko vēl, jo rakstnieks šķipsniņas sāls vietā lasītājiem uz galvas uzgāza jaunu problēmu - inteliģenti tārpi, kas piecu sekunžu laikā noēd cilvēku līdz kauliem! Turklāt vai tiešām tie ir tikai mutācijas skarti dzīvnieki? Nē! Tas ir viens milzīgs tārps, kas tur mitis jau ilgu laiku un tagad pamazām izplatījās un apēda visu ēdienu, kas bērniem vēl atlicis. Un kurš domāja, ka trakākais grāmatā būs bads?

Vēl, kas man ļoti patika un lika vēl vairāk iegrimt stāstā, bija pavērsiens, ka jau tik pēkšņi bērni bez spējām nostāsies pret tiem, kam tādas ir, un centīsies atbrīvot pasauli no tā sauktajiem "ķertajiem". Vai tad galvenajiem konfliktiem nevajadzēja būt starp Perdidobīčas jauniešiem un Koutsā dzīvojošajiem? Nē, jo tagad ir radusies ar trešā puse - Cils un viņa biedri, kas pavērsās pret Semu, Lanu un pārējiem, kā arī "ķerto mīļotajiem" tiklīdz bija tāda izdevībā (jeb šajā gadījumā, kad Hanters netīšām ar savu spēju palīdzību nogalināja viņa paziņu). Un tā nu jauni konflikti, jaunas spriedzes situācijas, kas ne reizi vien lika pielēkt kājās, jo galvā skanēja panikas pilna balss: "Nē! Tā tas nevar notikt! Dariet kaut ko! Dariet!" Un tā kā "Bads" ir diezgan bieza lasāmviela, šādas reakcijas bija visai daudz.

Vienīgais sīkums, kas man nevis nepatika, bet nedaudz kaitināja, bija daudzo tēlu skaits. Jau pirmajā grāmatā ar to bija visai lielas problēmas, jo ilgu laiku nevarēja atšķirt, kas ir kas un kādas spējas kam piemīt, tad "Bads" ir krietni papildinājis galveno vēstītāju skaitu, tāpēc, lai arī daļu es jau varēju atšķirt, jaunais personāžs gluži saprotamu apsvērumu dēļ nevēlējās palikt prātā. Turklāt tie tika pieminēti tik reti, ka līdz nākamajai reizei jau biju pavisam aizmirsusi, ka tāds cilvēks ir eksistējis. Bet tā nebija liela problēma, jo to pārsedz viss pārējais.

Kopumā Maikls Grānts ir autors, kas spēj radīt to, ko vēlas lasīt jaunieši. Ir pagājis laiks, kad visiem patika "Krēsla" un tāda tipa literatūra, un tagad visi grib lasīt distopiju un pasaules gala tipa grāmatas, un "Prom" sērija liekas kā abu žanru bērns, kas uzsācis jauna veida lasāmvielu. Pavisam noteikti nevaru vien sagaidīt tālāko, jo beigas, pēdējā rindkopa ir radījusi intrigu, ko nespēs noslēpt itin nekas.

9,5/10